Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

kā zvirbulis..

 
Reitings 46
Reģ: 23.04.2014
Sveiki.

Ilgi domāju, vai uzsākt šo tēmu šeit.. Negaidu nekādas baigās gudrības un padomus, tikai.. varbūt vēl kāds tā jūtas.

Pēdējā laikā pieķeru sevi pie tās urdošās sajūtas, ka jūtos traki vientuļa. Draudzenes kaut kur pazudušas (cik nu viņas man bija..), attiecības arī nav. It kā pašlaik atrodos tajā vecumā, kad būtu īstais laiks ballītēm, dažādām dzīves iespējām. Bet viss, ko es savā dzīvē daru, ir strādāju un pa druskai mācos. Sajūta, nevis kā 20 gados bet kā 40.

Saprotu, ka nejūtos labi, un ka šādi nevar turpināt. Vajag ''meklēt'' draugus. Iepazīties ar cilvēkiem. Būt sabiedriskai. Bet tā doma pati par sevi liekas tik biedējoša. Liekas, ka man ir reāli pazudušas visas spējas socializēties, iepazīt jaunus cilvēkus. Šķiet, ka nemāku izteikt savas domas skaļi. Bieži vien esmu jutusies kā outkast, tā jocīgā meitene. Nekas jocīgs par mani tā īsti nav. Vienkārši vienmēr esmu bijusi klusa, noslēgta.

Esmu apņēmusies pieteikties kādai domubiedru grupai vai aktivitātei, bet līdz ar to, ka neesmu neko darījusi tādu līdz šim (nekādi sporta, dejošanas u.t.t pulciņi), man ir gan bailes, gan neziņa, kas varētu būt tas piemērotākais man..

Izklausās sviestaini, bet tā doma ir, ka es jūtu vajadzību būt cilvēkos un iepazīt jaunus cilvēkus, bet pati nevaru saņemties, jo iekšēji jūtu bailes, diskomfortu.

Ir varbūt vēl kāda šeit, ar līdzīgu problēmu? Negribēju šo postu veidot kā ņaudēšanas rakstu, bet mazliet sirdi izkratīt un dzirdēt varbūt līdzīgu pieredzi..?

Paldies! :-/
17.05.2015 20:47 |
 
Reitings 793
Reģ: 15.09.2013
Sveika!

Man ir nedaudz pāri 20 gadiem, bet es arī tikai strādāju un esmu mājās.. Pa reizei ir kādi pasākumi, bet jūtu, ka nav viņu tik daudz, cik gribētos.. Tāpat arī darba grafiks ir tāds, kāds ir.. Šomēnes, piemēram, man ir visvairāk maiņu no visiem kolēģiem, ta nozīmē, ka man tikai vienreiz šomēnes būs divas brīvdienas pēc kārtas.. Es arī jūtu, ka sāku pamazām kļūt vecāka, nekā patiesībā esmu..

Es, kad mācījos vidusskolā, dejoju, dziedāju un ko tik vēl nedarīju, bet tagad..?

Man darbs saistīts ar cilvēkiem un sanāk daudz runāt ar viņiem un palīdzēt, tā kā ar socializēšanos man vairs problēmu nav.. Tikai man gribētos vairāk saredzēt kaut ko bez tā darba un mājām..

Un arī man draudzenes (tieši tā, cik nu viņu ir bijušas) visas ir vai nu mājpilsētā palikušas, vai nu ārzemēs.. :(
17.05.2015 21:05 |
 
Reitings 46
Reģ: 23.04.2014
SunInMyHair - jā.. žēl, ka sanāk tev tik daudz strādāt, ka nepaliek brīvais laiks. Iepriekš, pirms strādāju pašreizējā darbā (9 to 5), arī bija maiņu darbs. Tad arī likās, ka nu neko, ne skolai, ne pašai kāda brīva minūte.

Tagad atkal ir problēma, ka laiks varbūt pat ir vairāk kā vajag - bet, kā teici arī, draudzības pazudušas, pietrūkst kāda kompānija, ar ko pasēdēt brīvdienās vai darbadienu vakaros.. :(
17.05.2015 21:16 |
 
10 gadi
Reitings 1925
Reģ: 02.07.2009
Es arī pēdējā laikā jūtos vientuļa. Man gan tam ir iemesls - tēva nāve. Pirms pāris dienām runāju ar vienu paziņu, viņa teica, ka pāris mēnešus man būs šī pazušanas sajūta. Lai gan man pat grūti pateikt, kas tā ir par sajūtu. Vientulība, apātija.. Jā, varu smieties un it kā izjust prieku, bet tas ir tā bezkrāsaini, nekādi. Kaut kāda dzirksts ir pazudusi. Tāpat eju un tiekos ar cilvēkiem, daru lietas, bet bez iedvesmas, degtspējas. Gribētos ticēt, ka tas viss atgriezīsies, bet tad atkal uznāk tāds gurdums, ka liekas - nu, ko tu te centies sev iestāstīt... Liekas, ka nekas vairs nav sevišķas intereses vērts.
Nezinu, vai meklēju uz šo kādu konkrētu atbildi - diez vai, bet varbūt, ka kādam kas rezonē.
17.05.2015 21:16 |
 
10 gadi
Reitings 1925
Reģ: 02.07.2009
Ak, jā un autorei - es domāju, ka šinī gadījumā viss ir tavās rokās. Ir grūti sevi motivēt, bet reizēm ir vērts papūlēties. Un bailes - tāpēc jau tās ir, lai tiktu tām pāri. Bailes ir izaicinājums, ko tev sniedz dzīve. Ja vēlies darīt ko labu, tad tev baiļu priekšā nav ko zaudēt.
17.05.2015 21:19 |
 
Reitings 46
Reģ: 23.04.2014
Neiekarota Pilsēta - jūtu līdzi.. visam vajadzīgs laiks. Bet tas pirmais laiks ir tāds pasmags.

---

Paldies, es arī domāju, ka pašai jāsaņemas kaut kas mainīt, pārkāpt bailēm, nedrošībai.
17.05.2015 21:22 |
 
Reitings 27
Reģ: 04.07.2014
Vimba uzrakstīju Tev vēstuli!
17.05.2015 21:26 |
 
Reitings 359
Reģ: 11.12.2014
Ar mani pēdējā laikā notiek kaut kas līdzīgs, darbs, skola un tā tik uz riņķi.
Reizēm gribas ar kādu izrunāties, viss tik ļoti sakrājas, ka gribas kliegt, bet draudzenes.? Pārāk aizņemtas ar otrajām pusītēm un mēs viena otru esam atstājušas novārtā. Sev otro pusīti grūti atrast , ko tikko kā kāds izturas takā es to vēlos un ko es gaidu, nobīstos un atgrūžu viņu. Rodas tāda sajūta it kā kaut kāds nezināms spēks mani velk prom no šī cilvēka, pēkšņi man nepatīk viņa smaids, balss un vel sazin kādi sīkumi, kurus esmu ieņēmusi galvā, nezinu kā ar to cīnīties. Pasūtu jauku puisi nieku dēļ, bet pati vakaros domāju par to, cik jauki būtu tagad ar kādu pačubināties. :(
17.05.2015 21:29 |
 
Reitings 276
Reģ: 06.09.2014
Varbūt darbā ir kādi forši kolēģi ar ko patusēt ārpus darba? Tas ir ātrākais veids kā tikt pie sabiedrības
17.05.2015 21:32 |
 
10 gadi
Reitings 1925
Reģ: 02.07.2009
Vimba, tu no Rīgas?
17.05.2015 21:32 |
 
Reitings 46
Reģ: 23.04.2014
Ar darba kolēģiem tur cits stāsts.. tie tomēŗ nav tādi īsti draugi un diez vai arī, ka būs..

Jap, no Rīgas esmu. :)
17.05.2015 21:39 |
 
Reitings 5629
Reģ: 20.06.2010
Kapec ar kolegiem nevar?
17.05.2015 21:51 |
 
Reitings 2056
Reģ: 31.07.2010
Jūtos līdzīgi, pēdējā laikā draudzenēm arī nevēlos uzbāsties, pāris reizes piezvanu apjautājos kā iet un ka varētu kaut ko sarunāt brīvdienās, tā arī viss paliek tā NEKĀ.
17.05.2015 21:55 |
 
Reitings 46
Reģ: 23.04.2014
Viņas ir vecākas, jau ar saviem draugiem, otrām pusītēm. Pēc ilgāka, kopā nostrādāta laika, kad centos sadraudzēties, kaut kas tomēr neizdevās. Ar kolēģēm varam tikai pa retam kur aiziet pasēdēt, bet tāda īsta draudzība neveidojas..
17.05.2015 21:56 |
 
Reitings 359
Reģ: 11.12.2014
Ar darba kolēģiem, man ir lieliskas attiecības pat ar šefu varu paķert uz zoba :D
Tomēr arī viņiem ir sava dzīve, izlaiduma gads, otrās pusītes vai arī stipri vecāki par mani :D
17.05.2015 22:03 |
 
Reitings 247
Reģ: 14.07.2014
Jūtos ļoti līdzīgi. Draudzenes, kas bija no agras bērnības ir aizgājušas savu ceļu. Esam atsvešinājušās. Klasesbiedrenēm ir otrās pusītes. Pati vēl nestrādāju, bet mācos, taču vairs nekam nav motivācijas. Mana situācija ir nedaudz atšķirīga, jo jūtu, ka šis viss mani ir novedis līdz depresijai, kuras pamatā ir jau sena šķiršanās. Nemaz negribu sākt stāstīt par to, cik slikti jūtos pēdējā laikā, cik daudz raudu. Bieži daudz guļu, vairs nejūtos laimīga, smejos daudz mazāk.
Bet neskatoties ne uz ko, es turpinu dzīvot tālāk, nedaudz naivi cerot, ka pareizie cilvēki manā dzīvē vienkārši ienāks paši no sevis.
17.05.2015 22:33 |
 
Reitings 46
Reģ: 23.04.2014
Es arī jau kādu ilgāku laiku tā ceru, ka viss varbūt sakārtosies pats no sevi. Bet tagad saprotu, ka tas ir dikti naivi un mazliet muļķīgi. Ka jāiet un jādara pašai. Bet mazliet, mazliet augstprātība ''nostrādā'', mazliet baiļu un nedrošības sajūta. Un atkal attopos tikai fantazējot, kā būtu, ja es būtu nedaudz atvērtāka, laipnāka, spētu viegli iepazīties ar jauniem cilvēkiem, atrast kopīgu valodu.
17.05.2015 22:46 |
 
Reitings 247
Reģ: 14.07.2014
vimba,
es ļoti apskaužu tos cilvēkus, kuri tik viegli un bezrūpīgi var atrast kolīgu valodu ar visiem, ātri iegūt draugus. Es nekad neesmu to spējusi. Iespējams, ka pie vainas ir tas, ka man nav īpašu interešu, kur spētu iepazīties ar cilvēkiem, kas nodarbojas ar to pašu un iespējams domā līdzīgi. Nezinu, šis viss ir sarežģīti..
17.05.2015 22:53 |
 
Reitings 46
Reģ: 23.04.2014
CherryCoke vai ne. cerēju savest savu ričuku kārtībā un varbūt pievienoties kādiem velo bariņiem kad kļūs siltāks. nu vai uz to pusi. :)
17.05.2015 23:08 |
 
Reitings 359
Reģ: 11.12.2014
CherryCoke, Vimba, atmetiet nedrošību un kautrību ;) Arī man kādreiz bija grūti komunicēt ar svešiniekiem, bet tagad varu atrast kopīgu tēmu jebkurā sabiedrībā, tā teikt māku pielāgoties kā hameleons. :D Mana problēma ir tajā, ka es izvēlos cilvēkus ar kuriem gribu tikai parunāt un ar kuriem gribu izklaidēties un dalīties sajūtās.
17.05.2015 23:19 |
 
10 gadi
Reitings 3545
Reģ: 13.03.2013
Esmu outcast visu dzīvi:-D Man nav komunikācijas problēmu, viegli kontaktus nodibinu ,parasti,pat esmu pirmā, kas var uzsākt sarunu un darīt, esmu aktīva, neesmu kautrīga, tieši otrādi, ir draugi ,it kā ir attiecības, bet tik un tā es nekur neiederos un neesmu iederējusies. Ir diezgan tizli, ka tev apkārt ir cilvēki, draugi,ģimenes locekļi, tu it kā kontaktējies un tādā garā ,bet tik un tā jūties vientuļi starp viņiem, jo es neesmu tāda kā viņi, esam tuvi svešinieki ,es pat teiktu.
18.05.2015 00:37 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!