Sveiki.
Ilgi domāju, vai uzsākt šo tēmu šeit.. Negaidu nekādas baigās gudrības un padomus, tikai.. varbūt vēl kāds tā jūtas.
Pēdējā laikā pieķeru sevi pie tās urdošās sajūtas, ka jūtos traki vientuļa. Draudzenes kaut kur pazudušas (cik nu viņas man bija..), attiecības arī nav. It kā pašlaik atrodos tajā vecumā, kad būtu īstais laiks ballītēm, dažādām dzīves iespējām. Bet viss, ko es savā dzīvē daru, ir strādāju un pa druskai mācos. Sajūta, nevis kā 20 gados bet kā 40.
Saprotu, ka nejūtos labi, un ka šādi nevar turpināt. Vajag ''meklēt'' draugus. Iepazīties ar cilvēkiem. Būt sabiedriskai. Bet tā doma pati par sevi liekas tik biedējoša. Liekas, ka man ir reāli pazudušas visas spējas socializēties, iepazīt jaunus cilvēkus. Šķiet, ka nemāku izteikt savas domas skaļi. Bieži vien esmu jutusies kā outkast, tā jocīgā meitene. Nekas jocīgs par mani tā īsti nav. Vienkārši vienmēr esmu bijusi klusa, noslēgta.
Esmu apņēmusies pieteikties kādai domubiedru grupai vai aktivitātei, bet līdz ar to, ka neesmu neko darījusi tādu līdz šim (nekādi sporta, dejošanas u.t.t pulciņi), man ir gan bailes, gan neziņa, kas varētu būt tas piemērotākais man..
Izklausās sviestaini, bet tā doma ir, ka es jūtu vajadzību būt cilvēkos un iepazīt jaunus cilvēkus, bet pati nevaru saņemties, jo iekšēji jūtu bailes, diskomfortu.
Ir varbūt vēl kāda šeit, ar līdzīgu problēmu? Negribēju šo postu veidot kā ņaudēšanas rakstu, bet mazliet sirdi izkratīt un dzirdēt varbūt līdzīgu pieredzi..?
Paldies! :-/