Sveikas!
Ir pieci no rīta, un, es nevaru aizmigt, jo kārtējo reizi domas beidz mani nost.
Man vajadzīgs padoms, laikam..vai vienkārši atbalsts, es īsti nezinu.
Mēs ar draugu esam kopā vairāk nekā 2 gadus, kopā īrējam dzīvokli, un mēdzām sapņot un domāt par nākotni. Attiecību sākums bija brīnišķīgs, tauriņi un citas lietas.. Kad ievācās ies dzīvot kopā es biju neizsakāmi laimīga, es tiešām ticu/ticēju, ka viņš ir tas īstais un vienīgais.
Taču pēdējās nedēļas-divu laikā viss ir mainījies. Jā, mēs strīdējāmies bieži un vienmēr salabām, jo tie pārsvarā bija sīkumi.. Vienīgais ko gribu piebilst ir tas, ka vienmēr biju vainīga ITKĀ es. ( piemēri: velku svārkus-tātad gribu pievērst citu vīriešu uzmanību; lietoju kosmētiku-tas pats iemesls; braucu pakaļ māsai uz klubu-tusēju; ilgi neatbildu-daru kko paslepus no viņa) nu un tādi citi sīkumi..es negribu teikt, ka mans vīrietis ir despotisks, vai kā citādi, bet.. Tacu situācija ir tāda , ka pēdējā laikā ne diena nepaiet bez strīda.. Es visu laiku esmu pie kaut kā vainīga; dažreiz arī viņš apsauc mani kādā nesmukā vārdā ( neko traku, protams, no sērijas- muļķe vai mele).. Tas sāpēja visu laiku..līdz šim; vai nu mans kausiņš, cik es nu varēju izturēt ir pilns, vai nu kas..bet es vairs nedusmojos, vairs tik ļoti nepārdzīvoju par tādu viņu uzvedību (s) ko es gribēju jums pajautāt, man ir tā sajūta, ka viss drīz varētu beigties mūsu starpā..taču kad domāju par to, ka būšu viena, bez viņa, sirsniņa ļoti sāp, kaut gan ar viņu kopā arī sāp. Es vienkārši nezinu, kā man sagatavoties tam, lai atkal būtu viena? Ja nu iznākums ir tieši tāds.. Kā atkal atrast prieku? Vēlmi būt un kaut ko darīt..kā nenogrimt sāpēs un skumjās.. Es ļoti no tā visa baidos, jo nevaru iedomāties dienu, kad atnāku mājās un viņa tur nav.. Tukšs dzīvoklis, neviena par ko rūpēties, neviena kas mīl mani un ko mīlēt man :-(:'-(
20
