Tak cieš visas valstis, kuras vairumā pieņem bēgļus.
Katras atsevišķas valsts individualitāti bēgļu bariņš ietekmēt nevar. Pat tad, ja šī grupa sastāda nevis skaitītus indivīdus, bet zināmas procentuālas masas. Ja mēs visi - latvieši/angļi/vācieši whatever, paši ievērosim savas kultūras tradīcijas un vēsturi, ir neiespējami to prasīt no citiem. Tāpēc tas, ko var iedomāties paprasīt iebraucēji, ir ļoti atkarīgs no konkrētās valsts iedzīvotājiem. Norvēģi cīnās ar pārspīlētu demokrātiju, mēs ar rusofobiju utt...
Principā visa tā murga sakne ir pārspīlētā demokrātija. Jo ok - reliģijas brīvību nekā nenokontrolēsi, nu, uzcels savu mošeju un ies tur lūgties (Šis ir atļauts, jo mūsu valstī ir reliģijas brīvība un pulcēšanās brīvība), taču, ja mūsējie mācētu ar visu mugurkaulu pastāvēt uz to, kas ir rakstīts satversmē (slinkums meklēt tos punktus pēc numerācijas, bet mēs visi zinām, ka tas tur ir rakstīts. Vai arī ne visi tomēr?)
1) Balsstiesības jebkurās vēlēšanās un referendumos ir tikai valsts pilsoņiem.
2) Nevienam valsts pilsonim nav tiesību rīkoties pretēji Satversmei
3) Katram pilsonim ir pienākums ievērot valsts likumus un pēc iespējas saglabāt valstiskās vērtības.
Tas nozīmē to, ka pat tad, ja te sabrauc čupa ar musulmaņiem, viņi pat lūgt nedrīkst kaut kādus savus likumus savos kvartālos.
Taču, pēc referenduma par valsts valodu, kas bija pretrunā ar Satversmi, es nebrīnos vairs ne par ko. Un - jau atkal vainīgi nav iebraucēji, bet pašu vienaldzība pret valsti un kulturu.