Nekad nav paticis skriet, nebija ko elpot, sāpēja pleci un pat zobi, palika slikti. Vidusskolā sēdēju ar atbrīvojumiem. Nevarēju par 1.6km noskriet ieskaitē.
Tagad skrienu 3-4x nedēļā jau vairāk kā gadu, gatavojos pusmaratonam. Viss sākās uz skrējceļa kā iesildīšanās pirms spēka treniņa. Nevarēju pat lēni 15min bez apstājas noskriet, bet pamazām liku sev mērķus gan laika, gan ātruma ziņā. Līdz tiku līdz 30min ar ātrumu 9km/h. Tikai tad sapratu, ka arī es varu skriet. Pieteicos 10km pagājšgad ar kolēģiem. Knapi iekļāvāmies nospraustajā mērķī - noskriet stundas laikā. Bija ļoti grūti. Bet nepadevos un turpināju skriet. Nike Riga Run jau gāja daudz labāk. Tad nu šogad pusmaratons. Kādreiz būs arī maratons jānoskrien kādā skaistā pasaules pilsētā.
Skrienu sev, saprotot, ka ir gan traumu risks, gan arī bojājas fiziskā forma (zālē daudz labāku formu var dabūt). Bet tas ir veids, kā atpūsties, meditēt, sev kaut ko pierādīt, jo man skriešana nepadodas viegli. Katru reizi tā ir cīņa ar sevi. Un es to izbaudu.