Esmu iekritusi neapstādināmā vāveres ritenī un nevaru saprast, kā no tā izrāpties. Pa kuru galu no tā rāpties ārā. Šķiet, dzīvei nav spēka. Es neko negribu. Es tikai gribu gulēt mājās, ne ar vienu nesazināties, neko nedarīt. Maksimums palasīt kādu grāmatu, bezjēdzīgi sērfot internetā un aizbraukt uz jūru. Es nesaprotu kas notiek. Jo vispār jau nav nekāda pamata. Es vienmēr esmu bijusi komunikabla un aktīva būtne, kas tiecas pēc mērķiem. Man daudz kas padodas. Esmu diezgan talantīga, radoša. Praktiski visas mākslas izpausmes man nav svešas un ir mīļas. Bet lai kā man tās patiktu, es nespēju rast piespiešanos kaut ko darīt. bet tad kad daru, es tomēr jūtos labi....
Arī zemes lietas man nav svešas un labi padodas. Man ir labas organizatora spējas, spēju radt kopīgu valodu ar svešiem cilvēkuem, esmu loģiska.
Bet man jau pus gadu nav darba un es nespēju to atrast. Es nespēju saprast, kādam darbam es būtu gana laba un kāds darbs man patiktu. Es tikai zinu, ka nespētu strādāt no 1-5 noteiktu darba laiku un pildīt konkrētus pienākumus. Turklāt man ir arī mani radošie projekti, kad saistīti ar manu pamatizglītību, kurus velku kā aiz matiem. Es mīlu savu profesiju, bet netodu tai spēku. Līdz ar to nav panākumu. Man sajūta ir tāda, itkā es būtu izpūties balons, vējā palaists....
Visu laiku domāju, ka man iespējams nepieciešams psihoterapeits, bet tākā man nav patstāvīga darba, es nevaru to atļauties.
Lai kaut kā sevi iekustinātu, esmu sākusi aktīvi sportot un ēst veselīgi, kā arī atmetu smēķēšanu un praktiski vairs nelietoju alkoholu. Tas mani priecē un aizrauj. Skatos kā ķermenis mainās spogulī un man patīk. Bet no tā taču nevar dzīvot....
Kad ar mani notiek?
22
