Tēmas uzstādījums, protams, muļķīgs, tomēr iekomentēšu.
Vakar dažādos dienas laikos sanāca vairākas reizes kātot garām notikuma epicentram. Sajūta kā liela mēroga nacionālajos svētkos (kas tie, kaut arī ne pēc būtības, bet faktiski arī ir, vien ne pamatnācijas). Cilvēki gaiši un priecīgi, protams, manīju arī pa kādam, kuru spožā saule un dzidri dzērieni bija apreibinājuši mazliet par daudz, tomēr kopējā sajūta nebija kā masveida buhāšanas pasākumā.
Viss ir kārtībā, ārdīties un spļaut naidu nav jēgas. Bet. Bažas rada jautājums, vai (tpu tpu) nepieciešamības gadījumā latvieši spētu būt tik vienoti un apzināties, kas mums ir šī valsts, kas mēs esam viens otram. Galīgi nejūsmoju par urrāpatriotiem, kam uz t-krekla Milda un bikšturi sarkanbaltsarkanā. Bet gribētos, lai arī ikdienā mēs esam tik smaidīgi, silti un stipri kā 11.novembrī pie svecīšu sienas.