Lieku bezpersoniskajā "viss pārējais" groziņā, jo sadaļas "eju plika staigāties pa šaurām kokrajona ieliņām" un "lēmumi, kas var izmainīt dzīvi" nerodu un neatrodu.
Vai Jums kādreiz ir bijis tā, ka visa tā mērķtiecīgi būvētā celtne, kuru veidojāt par savu silto un sargājošo mitekli, izrādījusies gaužām viegli sagāžama? Teiksim, meistars (tas pieaicinātais, ne jau nu Jūs) nohaltūrējis un cementa cietā ielicis plastilīnu.
Man patīk dzīvoklītis, kuru esmu sievišķīgā jūtībā iekārtojusi par viesmīlīgu (gan pašai, gan mirklīgajiem un paliekošākiem viesiem) ligzdiņu, tas man ir mīļš, bet, ja pajautāju sev, vai turu to tik augstā vērtē, lai nepamestu uz visiem laikiem jau šajā naktī, atbilde neskan viennozīmīga.
Jūtu gandarījumu savā darbā, dažkārt tas sniedz īstu piepildījuma sajūtu, bet jau gadiem mani pavada sajūta, ka varu vairāk. Attur bailes. Tā sajūta, ka, kamēr paturu potenciālo iespēju neizmantotu, tā vēl man pieder. Kad pamēģināšu, tā aizlidos.
Esmu mazliet (kaut attiecīgajos laika posmos, protams, šķitis, ka neprātīgi) mīlējusi vīriešus, kuri bijuši man blakus, bet nevienu tik ļoti kā sevi pašu. Ikdienā jūtu nepieciešamību savu dzīvi dalīt ar divi, gan dot, gan iegūt, grābt aumaļām un bērt pāri, bet kādā brīdī kā miets atduros neticībā. Ka jelkad atradīsies kāds, kurš nonāks līdz kodolam. Pastaigas riņķī un apkārt ar laiku sevi izsmeļ un kļūst neinteresantas. Tad labāk masturbēt un skaistumu uzlūkot vien platoniski.
Man patīk iedzert. Un nē, šī nav klusa atzīšanās alkoholismā, vien norādu uz to, ka brīvestības pilnībai nepieciešami palīglīdzekļi. Šķiet, ka iedzerot atveras vārti un vārdi atklātībai, uzticībai, sirsnībai. Tad nu sēžu te, sveicinot nakti un prātojot, cik gan vērta ir mana ikdiena, ja viens neviltotu sarunu vakars manī atstāj jūtamāku rezonansi par mēnesi darbojoties nodrošinātas nākotnes labā?
Kur rodama mūsu jēga? Kāpēc šāds līdz nelabumam banāls jautājums uzpeld tad, kad padsmitnieka gadi atstāti pieklājīgā pagātnē? Ja aiz manis nepaliks bērni, bestselleri vai jaunatklājumi zinātnē, kur slēpjas mana paliekamība?
Un vispār: svarīgāks ir mirklis vai mūžība?
Ja mēs atgriežamies pie divtulības jautājuma, kas attiecīgā vecumā izvirzās prioritātes statusā: kā nākas, ka attiecības ir viena no laimes realizācijas pamatiespējām, ja lielāko daļu savu mirkļu tik un tā pavadām vientulībā, esot sev kā lielākie vērtētāji, soģi, tā arī atalgotāji un mierinātāji. Nu, nesanāk man līdz galam noticēt mīļotā labi domātajai vārdu saldmei, ja zinu, ka līdz pilnībai vēl tālu. Jums sanāk?
Tuvojas tās daždesmit naktis Latvijas vasarā, kad neprasās ievīstīties siltinātās jakās. Gribas doties iepazīt vēl neatklāto. Ignorēt piektdienas potenciālo bīstamību. Uzsmaidīt svešiniekam (vai svešniecei!). Palūgt padomu. Pašai tādu sniegt. Sildīt īsi, bet pamatīgi.
Vai Jūs vienmēr un visur esat pārliecinātas par to, ka visās krustcelēs devāties pareizajā virzienā? Negribas lauzties atpakaļ - cauri brikšņiem? Vai arī vienkārši izkāpt pa logu un nozust, kā tajā bestsellerā?