pirmā mīlestība un tās sajūtas

Tā kā mana pirmā nopietnā mīlestība ir mans tagadējais draugs, tad īsti nevaru padalīties.

Bet man reiz bija ļoti iekritis sirdī viens puisis, es viņam arī. Bet nevarējām būt kopā, jo viņam traucēja vecuma starpība (pieci gadi). Bet tāpat, katru reizi, kad kaut kur ieraugu, sirdī iemetas tāda savāda sajūta. Tāds satraukums, nelielas atmiņas. Bet nekādu domu, kā būtu, ja būtu gan nav.

Esmu kopā ar savu LIELO mīlestību , laigan pirms sagājām kopā bij citas attiecības viņš tāpat ir mana pirmā mīlestība!

Man ļoti smagi bija tkt pāri pirmajai mīlestībai tā kā varbūt drusku ar kas iepukstas dubultā ieraugot to cilvēku. Bet man tādas problēmas nav ar saskriešanos jo pat ja mēs viens otrams tieši pretī ietu, mēs vienkārši ar paietu garām nesasveicinoties jo tā vienkārši būtu vieglāk, vismaz man tiešām tā būtu vieglāk un pareizāk, jo nevēlos neko pat ar to cilvēku runāt, tas laiks jau sen kā ir garām.

Es domāju, ka cilvēks, ko kādreiz esi no sirds mīlējis, nevar atstāt vienaldzīgu.. Tas ir kas īpašs, un esmu pārliecināta, ka zināmas emocijas ir neizbēgamas.

Miss Joker, mums arī bija smagi, bet to čau varam izspiest abi. Nekādās sarunās neiesaistamies, bet tāpat, kad redzu kaut vai ielas pretējā pusē kaut kas sirdī notrīcas.

MoonLady, jā, tādas sajūtas var radīt ne tikai pirmā mīlestība. Tai manai jau iepriekšminētajai draudzenei arī tādas sajūtas ir pret puisi, ar kuru viņai nekad nav bijis. Tālāk par iepazīšanos netika.

Pirmā mīlestība.. pēdējo reizi sastopot palika mazliet žēl toreiz notriekto laiku un enerģiju

Lielo mīlu baudu tagad

Es to nedēvētu par pirmo mīlestību, bet pirmais nopietnais draugs kaut kādas emocijas manī ir atstājis, jā.. Bet ne tā, ka man griežas galva un es nezinu, kas notiek apkārt, vai skatos un domāju - kā būtu, ja viss būtu savādāk izvērties, bet gan tas vairāk tādā nostalģiskā līmenī, kad man prātā atgriežas kaut kādas mūsu pirmās kopīgās atmiņas.

lauRRa Godīgi sakot es to čau pat negribu izspiest. Man vispār tādus bijušos negribās satikt pēc tam kad tas jau ir pagājis. Drīzāk izlikšos ka neredzu un paiešu garām. Vienu reizi es ar ko līdzīgu redzēju no bijušā puses, nāk tieši pretī, ierauga mani un uz sitiena apgriežas un ieskrien narvesenā un nenāca laukā kamēr mans autobus neaizgāja, kas bija kādas 15 min vēlāk.

Pēdējo reizi redzēju viņu pirms 12 gadiem. Nezinu kā būtu ar viņu saskrieties. Es noteikti neignorētu, sasveicinātos un apjautātos kā klājas, ja viņš neizliktos ka mani nepazīst.

milestiiba rodas pakaapeniski. tas ko tu jut taas ir vnk simpaatijas.

Pirmā mīlestība man noteikti ir tagadējais draugs, bijušais bija tikai stipra pieķeršanās un viņš to zināja. Kā būtu, ja satiktu, es nezinu, jo kopš šķiršanās neesmu satikusi. Bet varu par viņu domāt un runāt bez emocijām, lai gan sākumā bija grūti tikt pāri.

Mana pirmā mīlestība, tāda īstā, kas uzbangoja un beidzās, jā.. Viņš šobrīd ir viens no maniem labākajiem draugiem, un, lai gan ar katru no draugiem ir citādas emocijas, viņš ir tas, kuram nakts vidū varu zvanīt gan grūtā, gan priecīgā brīdī un viņš vienmēr būs klāt. Starp mums vairāk par īstu un patiesu draudzību nav palicis, bet esmu pateicīga par šādu cilvēku savā dzīvē

Kādu laiku atpakaļ, kad biju nelaimīgās attiecībās, bija tā, ka sirsniņa trīcēja dažreiz, jo cilvēks, ar kuru biju tobrīd, pret mani neizturējās pat ne 1/4 no tā, kā bija ar pirmo mīlestību, tāpēc bija tā, ka atmiņas mēdza uzbangot. Taču neesmu pieredzējusi patiesāku prieku par to, kad redzēju šo cilvēku laimīgu ar viņa mūža meiteni. Tāda maģija, ka mīlestība pārtop tādā, nu tādā tik īstā draudzībā

Pilnīgi ne pirmā mīlestība, ne vispār mīlestība, bet ir lietas, kuras man atgādina par kādu personu un tad uzreiz sirds salecas. Piem., reiz ostīju smaržas veikalā un uztrāpījos uz tām, kuras lietoja kāds mans bijušais puisis - uzreiz tāds kā vilnis emociju pāršalca pār mani, tirpiņas pa visu muguru... Citreiz sanāk par kādu vnk domāt un salekties no tā, ka pēkšņi ieraugi viņu pāri ielai ejam... Nu un tā varētu turpināt - visādi gadijumi un situācijas! Parasti ar visiem šķiros pa labam, tāpēc nav izteiktas nepatikas ne pret vienu - ar visiem saistās labas atmiņas.

Pirmā mīlestība.. pēdējo reizi sastopot palika mazliet žēl toreiz notriekto laiku un enerģiju
Lielo mīlu baudu tagad

Man tieši tāpat

Man savu pirmo apmēram reizi gadā nākas satikt. Tā nedaudz jocīgi gan ir, jā.
Bet vispār man ir līdzīgi kā Neonam - ir lietas, kas kaut kā atsit vecas atmiņas, ne tikai par to pirmo un tad nedaudz noskrien skudriņas...

Ar pirmo mīlestību man tā nav, principā nekādu emociju.

Bet..ir kāds cits, ar kuru vēlāk bija tādas ļoti intensīvas attiecības, viņa dēļ tiešām zaudēju prātu, savā veidā tās attiecības bija postošas un neveselīgas, ir pagājuši, esmu precējusies, bet par viņu iedomājoties vai redzot kādu bildi internetā, kādu reizi sarakstoties, man joprojām visas tās jūtas šķiet ļoti dzīvas, reālas, liekas, ka nekas nav beidzies, tāpat ir no viņa puses, pat nezinu, kas notiktu, ja es viņu dzīvē atkal satiktu, jo vairākus gadus neesam redzējušies, var teikt, ka tā attālinājāmies ar nodomu.

Katrā ziņā viņam manā sirdī ir un būs ļoti īpaša vieta.

Es to nedēvētu par pirmo mīlestību, bet pirmais nopietnais draugs kaut kādas emocijas manī ir atstājis, jā..

Pat grūti pateikt, kādas emocijas ir viņu nejauši satiekot, jo ir gadījies redzēt veikalā, bet tikai tā garām ejot un nesasveicinoties. Vairāk tomēr cenšos distancēties un par to nedomāt, jo viss beidzās baigi grūti, skumji, smagi un visādi citādi nesajūsminoši... Ir jau tas "kā būtu, ja būtu..." bet nav un nebūs, tur arī tā sāls.

Pirmās nopietnās attiecības bija ar puisi, kuru attiecību laikā ļoti, ļoti iemīlēju. Izšķīrāmies pirms 3 gadiem un kopš tās dienas neesam redzējušies. Savam šobrīdējam puisim reiz jau atklāju (kad runājām par bijušajiem/bijušajām), ka, ja kādreiz satikšu uz ielas to puisi, man droši vien sirds pa muti izleks ārā. Ikdienā nekādu sajūtu vai domu, protams, par viņu vispār nav, ik pa laikam tikai atceros, ka bija tāds puisis. Bet, ja kādreiz satikšu aci pret aci... aii! Negribu to pat iedomāties

Es par savu pirmo mīlestību pat domāt negribu, pretīgi paliek, kur nu vēl sirsniņa iepukstas, drīzāk no tā, ka es domāju, nu, kā es varēju būt tāda stulbene.

Bija ļoti stipra pirmā mīlestība. Saderējām kā cimds ar roku. Šķiršanās bija ĻOTI SMAGA (puiša dēļ),kas arī ir kā iemesls,lai šo cilvēku uz ielas nepazītu un paietu garām kā tukšai vietai. Tas,kas man tika nodarīts,nespēšu piedot viņam nekad. Tas arī izsaka visu!
Varu tikai teikt to,ka esošais vīrs man atsver visu un varu tiešām teikt,ka jūtos LAIMĪGA uz visiem 100%!