Gribu negribēt

Kādi 7 gadi Tibetā jāmeditē? Nezinu, manuprāt, parastajam cilvēkam grūti

par meditešanu ir taisnība. Man jau 14 mēn nekā nav. eh.

Nu, ja ir izmēģināts viss ar savu pašizaugsmi, mērķiem, interesēm, tad atliek vienīgi gaidīt to brīdi, kad beidzot atnāks tas īstais. Pati esmu bijusi viena gan salīdzinoši neilgu laiku, tāpēc man varbūt grūti spriest, bet tomēr jau toreiz , kad to īso laiku biju viena, lai kā es sevi nodarbinātu, vakaros iekrītot gultā, tomēr bija tā vientulības sajūta. Kaut kā ir jāmēģina aizstāt tās emocijas, ko gūstam attiecībās, ar savādākām, ko sniedz darbs, sports, draugi. Nu nav jau citi varianti. Citiem to ir vieglāk izdarīt, bet citiem ( kas ir emocionālāki un tādi īsti attiecību cilvēki ) to ir grūtāk pieņemt un ne vienmēr tas ir saistīts ar to, cik pašpietiekams ir cilvēks.
Bet noteikti pienāks arī tavs laiks, kad varēsi realizēt sevi attiecībās, vienkārši jācenšas pieņemt, ka šajā dzīves periodā tev ir jāfokusējas uz ko citu :)

Es savulaik izvēlējos hobijus, kas ļoti aizrauj.. Attiecīgi mazāk domāju par puišiem :D :D

Sirds dziļumos uzskatu, ka sievieti patiesi laimīgu spēj padarīt piemērots vīrietis.. un nepiemērots - patiesi nelaimīgu :D

es apšaubu, ka tādas īpašības var mainīt. ir cilvēki, kam ir forši būt vieniem un cilvēki.. vairākums cilvēku, kam otru vajag. neatkarīgi no dzimuma. un man šķiet, ka tāi mēs vienkārši esam un mākslīgi mainīt sevi nevaram.

es laikam nekad neesmu satikusi tādu cilvēku, kam ir labi būt vienam, tik pašpietiekamu. vai neesmu ievērojusi. jo visi, ar ko ir sanākušas tik tuvas sarunas, atzīst, ka pat, ja viss pārējais dzīvē ir, laimei pilnīgai pietrūkst otrās pusītes.

Ja es zinātu... Diemžēl es arī neesmu tik pašpietiekams cilvēks, lai iztiktu ar sevi vienu pašu

Nē, nu kaut kāds mini progress jau ir :) Agrāk es gribēju vīrieti. Tagad es gribu negribēt vīrieti

Šakti, ja gribi attiecības, tad tās jāmeklē. Piereģistrējies kādā iepazīšanās portālā un sāc iet uz randiņiem - redzēsi, ka dzīve kļūs interesantāka un paziņu loks plašāks. :-)

laila2, ir jau iziets šis posms, esmu bijusi

Es vienkārši esmu nogurusi visu laiku meklēt to vīrieti, censties līdz bezsamaņai... Es gribu mieru un lai manī vairs nav vēlmju

Manuprāt, tas ir kā kuram cilvēkam. Ir cilvēki, kuri spēj un var būt vieni, ir cilvēki, kuri nespēj un nevar. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri var. Pat tik ļoti, ka negribu kopdzīvi vai attiecības, jo savu dzīvi esmu tā piepildījusi, ka man nemaz negribas kādu ar ko dalīties savās sajūtās. Vientulība nebaida, tieši pretēji - tiecos uz to, lai būtu ar dzīvi apmierināta, pārliecināta sieviete arī bez vīrieša blakus.
Ir cilvēki, kuriem vajag otru pusi sev blakus, pat ja viss pārējais dzīvē jau ir pa plaukstiņiem sakārtots. Ja hobiji un citas intereses nepalīdz, tad atliek tikai gaidīt īsto cilvēku.

Emilie, Tu izklausies pēc mana sievietes ideāla :) Tas ir tas, kāda vēlos būt arī es.
Varbūt pastāsti vairāk par sevi? Kā Tu līdz tam izaugi un kas ietilpst Tavā piepildītajā dzīvē?

Tev, acīmredzot, raksturs ir tikpat pretrunīgs kā man. No vienas puses, to pretējā dzimuma pārstāvi gribas, un arī tas ir vajadzīgs, lai organisms saglabātu pilnvērtīgu veselību. No otras puses, tas otrs var būtiski traucēt sevis paša nodarbēm. Un tad nu cilvēks mētājas pa dzīvi, nav apmierināts, un galarezultātā viss aiziet pa pieskari. Iemesls vienkāršs - nedrīkst iecikloties uz kko vienu, jāievēro harmonija uz sabalansētība.