un no kā jums ir bailes....

Man ir stulbas bailes un nezinu kur man taadaas radaas. Man bailes dushaa aizvert acis.
Tik stulbi. Protams es veru ciet kad mazgaju seju, bet tad man jaaiziet mazliet no uudens.

Problemu atvert acis peldot zem uudens nav utt taa kaa tas nav bailes no uudens.

Man ir bail no tumšiem spoguļiem un logiem, vemšanas, ka kaut kas slikts var atgadīties, no šaurām telpām un man šausmīgi nepatīk kukaiņi - pretīgi, ka kāds rāpo pa mani, pat skudras.

Laikam nav tādas konkrētas lietas, bet esmu aizdomājusies, ka būtu traki bail atrasties tumsā vienai dziļā mežā (nu tādā, kādi ārpus Rīgas ir- kur daudz meža zvēri un nav iestaigātas takas), kaut gan nav bail ne konkrēti no tumsas, ne zvēriem, bet līdzīgās situācijās atrodoties (tumsā,vienatnē meža tuvumā) ir bijusi baisa sajūta.
Ļoti nepatīk iet pāri dzelzsceļa sliedēm, pat pilnīgi pamestām, pa kurām sen neviens vilciens nav braucis- bail, ka kaut kur ieķeršos un vilciens nobrauks. :D

Vienīgā lieta no kuras man ir patiesi bail ir dziļš ūdens.Nemūžam nespētu ar kaut kādu kuģīti braukt uz Stokholmu,vispār aizietu ar sirdi,ja vēl būtu kādi viļņi.Pat bildēs vai video skatoties uz bangojošu jūru paliek bail,nevaru skatīties.Augstskolā bija peldēšanas nodarbība,kur bija jāsāk peldēt no dziļākā gala 3m,gandrīz apraudājos,kaut peldēt māku labi.

Bail ir no čūskām, brīvdienās tieši ezerā makšķerējām un es pa brikšņiem bridu vienu čūsku ieraugu, neko noskurinos eju tālāk, vēl trīs man pie kājām uzrodās, sastingu un sāku šņukstēt, draugam vajadzēja nākt mani glābt, tad tikai varēju nomierināties.

Nu visi pārējie mošķi (tarakāni, kukaiņi) liekas tikai pretīgi:-D

Ak jā-cērmes,vispār zarnu parazīti! Pasaulīte mīļā!Divreiz ar cērmēm saskāros,abās biju čut ne uz raudāšanas robežas.Viena bija prakse dzīvnieku patversmē,kur man lika iztīrīt būri cērmju pilnam kucēnam.Un tas viss būris bija pilns ar tām preteklēm.Otra bija manam kucēnam,kuram vienu brīdi bija pretīga mode ēst ārā kakas,tad nu iedevu tableti,ar nelielu nokavēšanos.Un viņa tos pretekļus man uz grīdas atvēma.Tur bija vesels epopejs,saucu māsīcu,lai savāc,vienu viņa nepamanija un atstāja uz grīdas,cits suns viņu paņēma mute,pažļembāja un izspļāva,mūžam nebiju tā spiegusi :D
Atvainojos par preteklībām :-D

Man ir ārprātīgi bail no skudrām. Līdz pat histērijai :-D Panika iestājas, jau ieraugot to mudžēšanu vien.

tikko uzzināju, ka man ir Gefirofobija (bailes šērsot tiltu), bet tas izpaužas tikai tad, ja apakšā ir dziļš ūdens. Parastam tiltam pāriet - mierīgi.

Man ir bail no klauniem, lidojošām mūķenēm (šiem 2 tēliem manā iztēlē ir pārāk daudz vietas). Principā sanāk, ka man ir bail no savām domām. :D

No tādām reālām lietām - baidos atrasties noslēgtās, šaurās vietās.

Es vispār esmu bailīga :D
Baidos no: kukaiņiem, vilcienu sastāviem, sliedēm, ilgstošas tumsas, no ūdenstilpnēm un ūdenstransportiem (nemāku peldēt), karuseļiem un liftiem, bet ar liftiem esmu iemācījusies sadzīvot un piespiežu sevi izmantot liftus ikdienā :-P

Lokiofobija — bailes dzemdēt bērnu

nezināju, ka reāli tāda fobija ir, kas pat varētu būt reāla (t)

Man nepatīk šauras telpas. izvairos braukt ar liftiem, kuriem nav caurspīdīgu sienu. Nepatīk arī, kad draugs apķer un ciešai tur ap pleciem un mana seja ir starp krūtīm un rokām. Liekas, ka tūlīt sāks trūkt elpa. Nepatīk kukaiņi, ne lidojoši, ne rāpojoši. Jo garākas kājas un ūsas, jo pretīgāki liekas :-D Arī būtu panikā, ja būtu jābrauc ar kuģi. Un jau pieminētie dziļie ūdeņi. Vispār nepatīk ūdens, kur nezinu kāda apakša. Nevaru ieiet peldēt kkādā ezerā vai dīķī. Labāk jūrā, bet arī tad, kad nepeld kādi jūras sūdi, kuros parasti arī visādi mošķi. Ir gadījies uzkāpt butēm, kas peld pie krasta sauļoties fui :-D

Man bail (vai vienkārši riebjas un nevaru pieskarties un bēgu prom) no kukaiņiem :-D
Bail vienai pašai pa nakti palikt lielās mājās :-D (Daudz vai plašas istabas, daudz durvis utt.) :-D

Harmony, nu pēc tāda stāsta man tagad arī ir paranoja no cērmēm :D :D Līdz šim zvēru attārpošana man pagājusi vien ar pāris "hāa, izskatās, ka spageti makaronu bija apēdis" gadījumiem :D

Nezinu vai tās ir bailes pēc būtības vai drīzāk iracionāls pretīgums (es pat nelikšu bildes, lai tās nebūtu jāmeklē un jāškurinās :D )

Sliekas. Pēc lietus, kad tās uz ielām, es riktīgi lavierēju. Jo ir paranoja, ka uzkāpšu, tā pielips zolei, aiznesīšu mājās, tur tā nokritīs un es ar pliku kāju iekāpšu :D (jā, manām bailēm ir precīzs scenārijs)

Tārpi. Visādi tārpi, pretīgi, zinu, ka viņi neiekodīs, bet bailes, ka kaut kur aizkritīs, pieskarsies manai ādai un tur viņķelēsies, bwheeee.

Aļģes peldoties Ja tās peldoties ieraugu tieši zem sevis, ir jāpeld krastā, jo es nevaruuuu virs tām papeldēt. Paranoja, ka sajutīšu pie vēdera, kājām. Kas man no tā notiks? (pāris reizes ir nejauši gadījies un tak dzīva) - nezinu, bet tā sajūta nepamet.

kukaiņiem, augstuma

Visvairaak baidos zaudeet praatu. Ka es kaadu dienu vareetu vairs nebuut es bet vegjeteet kaa daarzenis. Shiis bailes man radaas skatoties uz savu vecmammu, kas cieta no demences.

No žurkām, kukaiņiem, pelēm, arī no vardēm man ir ļoti bail.

Aizmirsu vēl - bail no lieliem cilvēku pūļiem, masveida pasākumiem :-D

No radībām (žurkām, pelēm, zirnekļiem) nav bail, bail ir tikai no augstuma un no lielām nelaimēm. Nepatīk arī atrasties šaurās telpās, bet tās nav paniskas bailes.

Man bail no mazām, šaurām, tumšām telpām. Uzreiz grūti paelpot..