Pirmkārt nekad nepirktu dzīvnieku bērnam,dzīvnieks ir jāņem sev,bērnam var apnikt un lielai daļai tie arī ātri apnīk.Tā kā es savu dzīvi bez suņiem ieodmāties nevaru,tad pilnīgi loģiski,ka ja man būtu bērni,tie augtu kopā ar dzīvniekiem.
Pašai kādreiz bija kāmis,par kuru cītīgi rūpējos,nu labi,reizēm ilgāku laiku būri neiztīrīju,bet kopumā nekādas vainas viņam enbija.15 gados vasarā strādājot sakrāju sunītim.Atbildības sajūtu envar ieaudzināt,tā vai nu ir vai nav.Manam tēvam ir 3 adoptēti bērni,viena meitene vēl ir maza,tai nekas nav uzticēst,bet lielākais puika un meitene rūpējas par trušiem,katram ir savs būris,puikam,kurš ir jaunāks ir viens trusis,meitenei 2.Zēna trusis vienmēr ir paēdis,meitenes ne vienmēr,ja nolamā aiziet un noplēš sauju zālēs un iemet būrī,ar to arī viņas rūpes par trušiem ir beigušās.Vai nu ir,vai nav. Varbūt tas attiecas tikai uz dzīvniekiem,jo kamēr no ģimenes nebija izņemti,šī vecākā meitene rūpējās par savu mazo māsu,kurai bija gads laikam,arī tāgad viņu ļoti uzmana un pieskata.Kaut kāda atbildības sajūta ir,bet ne pret dzīvniekiem.Mazākā meitene toties vienmēr rauga vai sunim bļodā ir ēdiens,kaut tas nav gluži viņas pienākums.