Nu man ir 19. No aptuveni 11 gadiem, bet sākās skarbā, kompleksainā dzīve. Visi tīņu gados mainās un ne visi uz to labāko pusi. Es skaisumā neuzplauku, gluži otrādi. 12-16 gados izskatījos BRIESMĪGI. Tagad neizskatos daudz labāk, bez kosmētikas. No 16 gadiem sāku daudz krāsoties. Tā, ka izskatos pavisam pēc cita cilvēka, nekā bez tā visa. No šiem 16 gadiem it kā jūtos labāk, jo kopš tā laika vismaz ir bijusi uzmanība no pretējā dzimuma, laiku pa laikam saņemu pat komplimentus. Ļoti, ļoti cenšos izskatīties maksimāli labi. Bet, kad noņemu to visu nost un esmu bez frizūras,meikapa, es jūtos pretīga. Vecāki un draugi mierina, sakot, ka ar mani viss ir normāli, tas viss ir tikai manā galvā. BET TĀ NAV! Vienīgā iespēja kā man liekas varētu ko uzlabot ir ar plastikas palīdzību. Man šķeit ka es izskatos dīvaini, vai nedaudz vīrišķīgi. Naudu vajag gan dzīvošanai, gan mācībām, pārtikai, pa retam arī drēbēm un galvenokārt tā aiziet kosmētikā, ko daudz lietoju katru dienu. Bez tās nekur neizietu. Tāpēc plastisko nevaru tagad atļauties, turklāt gribētu ne vienu vietu vien sevī mainīt, lai justos apmieirnāta ar sevi.
Ko gribēju ar visu šo pateikt? Riebjas, ka daudzi nesaprot to, ka es neiemīlēšu sevi, jo esmu gan reiz gājusi pie psihologa, gan miljoniem reižu raudājusi riebumā pret sevi, par to, ka nevaru brīvi izveidot attiecības ar pretējo dzimumu, jo nevaru atklāties kāda esmu... bet mamma tikai saka, ka tas pāries. Kāpēc lai tas pārietu, ja es ne mirkli neesmu bijusi ar sevi apmierināta un nevaru sevi ciest jau gandrīz 10 gadus!?(e) Es pat nezinu ko vēlos dzirdēt no jums. Varbūt no malas ir kāds cits ieteikums? Ko man darīt, ja ir šādas problēmas, lai varētu sākt dzīvot normāli?:-(
196
