Kopumā grāmatas priekš sevis iedalu aptuveni tā:
1) laba valoda un aizraujošs sižets
2) garīgi bagātinošas
Pie pirmajām - ir vairāki rakstnieki, kuros neviļos un vienmēr roka pastiepjas pēc viņu darbiem. Ians Makjuens ("Amsterdama", "Svešinieku mierinājums", "Piedošana" u.c.), Ērlens Lū ("Naivi. Super!" u.c.), Margareta Atvuda ("Kaķacs" u.c.), Maikls Kaningems ("Stundas"), Daniels Glatauers ("Sargies ziemeļvēja" un grāmatas turpinājums). No klasikas, Kurts Vonnegūts (noteikti jāizlasa kaut viens viņa darbs, lai zinātu, ka var arī tā rakstīt un izteikties, ar tādu pašironiju), Agata Kristi un Arturs Konan Doils (patīkami aizvadīti brīvbrīži, par kam ne), Šarlote Brontē (nu ko tur piebilst, romantiski, var līdzijust, mazliet noslēpumaini), Dafne Di Morjē (līdzīgi kā ar iepriekšpieminēto), Antons Čehovs (dēvēju tās par sadzīves ainām, jūsmoju par tādu kā gaistošo vieglumu). Un droši jau vien ir vēl un vēl...
Par otrajām - tas ir dikti subjektīvi, pa dzīves posmiem, pa etapiem. Teiktu, ka iedvesmo viss kopumā izlasītais. Ja kaut ko noņemtu, nebūtu vairs gluži tas. Bet tieši tāpēc, ka rakstu valoda šādām grāmatām var krietni atšķirties un tematika krietni sašūpoties, ļauj pašai izdarīt arī savus secinājumus, meklēt ciņus, uz kuriem palēkāt.
Tātad: Frīdrihs Vilhelms Nīče "Antikrists" un pretnostatījumā, piemēram, Bendžamins Hoffs "Pūka dao"; Dons Migels Rīzs "Četras vienošanās" un Lūcijs Annējs Seneka "Vēstules Lucīlijam"; Dalailamas un Ošo grāmatas, bet arī Mišels de Montēņs un Marks Aurēlijs, no nesenajām Kristīnas Nefa "Līdzjūtība pret sevi. Nenosodi sevi un atbrīvojies no nedrošības". Un arī, droši vien ir vēl un vēl...
Bet tas ir tā, ja sanāk, un, ja kādreiz patīk, un, ja vajag... Jo grāmatas, tas jau ir dikti labi, taču jādzīvo arī kaut kad!
Pavasarīgi priekā! :)
55
