Kad pāris gadus dzīvoju viena un man bija šis "sevis pilnveidošanas" posms, tad paralēli daudzām augstākminētajām lietām (jo tās vairāk vai mazāk vienmēr ir bijušas manas ikdienas sastāvdaļa) daudz nodarbojos tieši ar sava rakstura un personības uzlabošanu. Rakājos savā netīrajā veļā, traumatiskos pārdzīvojumos, kompleksos, nedrošībās un sāpēs un mēģināju to visu pārstrādāt. Šo to izdevās no vājuma pārvērst spēkā, šo un to daudz maz neitralizēt un iemācīties sadzīvot ar pārējo. Bet tās ir tādas lietas, ko vislabāk tiešām darīt, kad esi viens, jo tam vajag daudz laika un telpas. Es esmu ļoti pateicīga, ka man bija tie daži gadi tikai sev.