Es zinu, ka netieku ar stresu galā, kā lielāks uztraukums, tā viss, klape ciet un balta lapa smadzenēs. Mana pieeja ir pofigisms, nopietni - ko zinu, to zinu, uz to arī koncentrējos. Necenšos spiest uz to, lai viss būtu ideāls, neieciklējos uz lekšanu augstāk par savu pēcpusi un ir ok. Nu sanāks nokļūdīties, sanāks, Dievs ar visu, es arī esmu tikai cilvēks, labāk dažas mazas kļūdiņas, nekā viss salaists dēlī. Pat grūti tā izstāstīt, ko un kā daru, bet man tas ļoti palīdz.