Pavadīt laiku vienatnē

Ehhh, pašlaik jūtos līdzīgi, bet Tev iesaku darīt to, kas dara Tevi laimīgu un ja draudzene nesaprot Tevi, tad acīmredzot tik labas draudzenez nemaz neesat

Es ari dzivoju ar labako draudzeni un cita valstii.mes par so esam daudz diskutejusas un pienemusas,ka varam kkur aiziet ari vienas /ar citiem draugiem,ja otrai negribas. Nav bijusas nekadas problemas. Izrunajies un pamudini vinju iet vienai. Tas jau nekas slikts nav. Man isteniba daudz labak patik iepirkties vienai,doties pastaigaas vienai.. Izrunajieties. Draudzene latviete vai nee? Tas var but atkarigs no kulturas.zinu dazu valstu parstavjus,kuriem vienmer patik,ka apkart ir daudz draugi.

Nu kaut kur ej viena un neko nesaki vai velak pastasti, ko dariji. Un kadas reizes ari aizej kkur ar draudzeni. Tev tacu vina nav piesieta..

Varbūt draudzenei tie ir kompleksi, nepārliecinātība par sevi, tāpēc viņa nekur negrib iet viena? Tādā gadījumā tas nav īsti godīgi Tev ciest tā dēļ. Ja pirmajā reizē viena pati viņa jutīsiez neomulīgi bez Tevis, gan jau nākamās būs labākas

Palasot vispār diskusijas, skaidrs, ka ļoti daudziem ir kaut kāds tumšais periods uznācis. Pavasara depresija?

Es nespiestu sevi iet uz bāru, ja negribu. Tad jau labāk vidusceļu, abas kopā izietu vēlā pastaigā, ieietu kādā mierīgā bārā izdzert pa kokteilim (vai pa ceļam ejot, ja tajā valstī ir atļauts ar atvērtu bundžiņu vai mazo pudeli apkārt staigāt) un tad jau pēc noskaņojuma pavadīt atlikušo vakaru. Svarīgi ir vadīties pēc savām izjūtām, nelauzt sevi pārāk otra dēļ. Tādēļ ir citi draugi, ar kuriem saskan intereses.
Pārmetumi būs vienmēr. Ar gadiem esmu kļuvusi mierīgāka, tādēļ retāk tiekos ar draudzenēm, kurām nepieciešami skaļi pasākumi un vīriešu uzmanība. Man ir vienalga, ko domā apkārtējie, svarīgāk ir ieklausīties savās vēlmēs.

KitijaS. - kam šajā diskusijā ir tumšais periods? Esmu līdzīgs cilvēks kā autore, kura uzlādējas un saņem daudz labākas emocijas esot vienatnē, vienalga, vai pie dabas, vai vienai pašai esot kafejnīcā un dzerot kafiju. Nedomāju, ka automātiski tas nozīmē tumšo periodu

Un vēl jautājums vienpatēm - kā apkārtējie uztver to, ka daudz laika pavadat vienas? Vai draugi un paziņas spēj to pieņemt? Nav dažkārt jāklausās pārmetumos?

Zināma problēma ir! Ekstravertie ir daudzums un viņu sabiedriskums tomēr tiek uzskatīts vairāk par normu, savukārt vienpašu pieradumus un vajadzības ne vienmēr spēj pieņemt un izprast.
Lielākā daļa cilvēku nespēj saprast, ka kādam var būt labi vienatnē, ka ir ļoti nepieciešams šāds laiks un ka tas nenozīmē, ka tev kāds nepatīk, nav nepieciešams vai tu mazāk mīli kādu.

Katrs pats savas laimes kalējs. Ar to laikam tā kā pieklātos sākt.
Tas jau ir tas foršākais, dzīvojot citur - iegūt jaunus draugus, jo tu tur esi unikāla. Katrā ziņā savās ārvalstu dzīvesvietās un ceļojumos tas man bijis lielisks dzinējs un esmu ieguvusi vairāk, bēgot no zināmā, nekā pieturoties pie kaut kādas izdomātas sistēmas. Arī tad, kad pašai bēdīgi un drūmi (gribējās izdzert kādu alus kausu, bet negribējās vienai doties uz bāru un pārcilāt negācijas galvā, hehe). Tajā pašā laikā es neesmu no tiem cilvēkiem, kas 24/7 pavadīs kopā ar citiem - man vajag savu teritoriju un man patīk sava kompānija.
Tu neesi atbildīga par savas draudzenes laimi citā valstī, ja viņa pati neko nevēlas darīt vai gaida uz tevi (tā jau arī ir viņas izvēle galu galā). Ir 21. gadsimts, lai lieto internetu - iekš FB var atrast visādas grupas, kur sapulcējušies cilvēki, kas tieši tāpat kā jūs, dzīvo sev svešā valstī un vēlas iepazīties ar citiem. Es jau nesaku, ka nekur nevajag kopā iet, ja tomēr reiz gribās - tas jau forši, bet nevajag iespringt uz visu zināmo. Zinu pāris meitenes, kas šādi sev ERASMUSu izbojāja - aizbrauca kopā (abas latvietes) un visu semestri kā salīmētas kopā staigāja, tikai ne pa ballītēm vai citām izdarībām - baidījās viena no otras aizspriedumiem.
Katram ir savas problēmas un vēlmes, pašiem taču jārisina.

Es laikam jau izrunātos ar viņu un paskaidrotu situāciju, jo draudzībā ir jābūt savstarpējai sapratnei. Pretējā gadījumā tā nav draudzība, vismaz ne abām.
Pati vienu brīdi upurējos draugu dēļ - pielāgojos viņiem un darīju kā tiem labāk, bet kad pašai bija grūti brīži, tad neviena pat necentās man pielāgoties, novērsās līdz man atkal viss bija ok. Tādēļ tagad es rūpīgi vēroju cilvēkus sev apkār, lai vairāk netiktu izmantota.

Bet mana pieredze man arī deva mācību -- ir jārunā, un ir jāsaka. Otrs cilvēks tev galvā ielīst nevar, tāpēc iespējams viņa nemaz nesaprot, kā tu jūties un cik ļoti tev to negribas darīt. Ja tu viņai izstāstīsi savu nostāju, tad viņai tas būtu jārespektē. Iesākumā varāt piekrist kompromisam, ka tu, piemēram, iesi katru otro vai trešo reizi. Un laika gaitā viņa atradīs kompāniju ar ko jutīsies labi un droši un tu varēsi jau iet tikai tad, kad pašai radīsies tāda vēlme.