Reiz bija Inita. Viņa bija mana draudzene.
Sākās viss aiz garlaicības. Viņai piedāvāja pamēģināt, viņa piekrita. Sākumā tie bija kaut kādi balti pulverīši, ko piejaukt pie dzēriena un pēkšņi garastāvoklis uzlabojas, enerģija parādās - dzīve kā avene. Es zināju, kas viņai to iemācīja, bet cerēju, ka viņa būs gana saprātīga, lai neturpinātu. Likās jau arī, ka ar tām pāris reizēm būs viss un miers, neaiztiks vairs neko tādu, bet...
Vienudien viņa ieradās pie manis, lai palīdzu viņai. Esot zāles jāšpricē, pati nevarot sev, bet jādur vēnā, nevis muskulī. Nav jau tā, ka esmu ārste, bet, šķiet, mājas apstākļos vēnā neko špricēt neliek... Ieraugot, kas būs jāšpricē, pateicu, ka to nedarīšu. Viņa vienkārši pagriezās un aizgāja. Klausīties manī, ka viņai taču to nevajag, viņa nebija gatava.
Satikāmies pēc nedēļas. Pasēdējām bārā, iedzērām. Parunājāmies. Viņa teica, ka neko tādu vairs nedarot. Negribīgi pieņēmu, ka ticu. Kāds gudrs ārsts reiz teica, ka tad, kad lieta nonāk līdz špricēm, atpakaļceļš 9 no 10 nespīd. Tā mēs nosēdējām kādas stundas 6 - pļāpājām par visu ko. Viņai pienāca SMS. Pēkšņi - divos naktī viņai bija steidzami kaut kur jāskrien. Viņai ir meitiņa, tobrīd bērnam bija 4 gadi un es sākumā nodomāju, ka mazums kas. Viņa aizgāja uz WC, telefons palika man acu priekšā un atnāca vēl viena sms, kuras teksts parādījās uz displeja, telefonu pat neaiztiekot. Kaut kāds mistisks Igors rakstīja, ka tagad deva maksā 12, nevis 10Ls. Kad viņa atgriezās, pateicu, ka nevarēju to neredzēt. Viņa teica, ka labi, saņemsies un nekur nebrauks. Pēc stundas pienāca vēl kāda sms un viņa atkal sāka dīdīties. Teica, ka lai palīdzu - nelaižu. To arī darīju. Beidzās ar to, ka dabūju pa aci un abas nonācām policijā par sabiedriskās kārtības traucēšanu, bet vismaz viņa nekur neaizskrēja.
Sēdējām, jautāju, kāpēc viņa to dara. Viņa teica, ka sākumā tas bija, lai būtu jautrāk, bet, kādā brīdī sāka šķist, ka dzīve ir neciešama, viss tikai slikts un lietoja jau, lai vismaz kaut kā paciestu savu dzīvi. Nebija ilgi jāgaida, kā bija klāt moments, kad arī tas baltais pulverītis dzīvi vairs neuzlaboja un Igors viņai ieteica pamēģināt ko citu. Tā viņa nonāca pie špricēm. Te jau gan vairs nepietika ar to, ka viss liekas slikti, ja nelieto. Komplektā nāca mežonīgas sāpes, kuras tad arī dzina pēc nākamās devas.
Mazo pie sevis paņēma viņas mamma, kad pateicu, kas notiek. Mēģinājām pa abām viņai palīdzēt. Viņa nolēma, ka padzīvos pie manis - vismaz atturēšu no muļķībām. Kad gāju uz darbu, slēdzu ciet durvis un viņa palika viena. Šis plāns derēja burtiski 3 dienām. Ceturtdienas vakarā, pārnākot no darba, manu durvju slēdzene bija sabojāta un no Initas ne vēsts, tāpat kā no skaidrās naudas, ko viņa zināja, kur glabāju un vēl dažām lietām, ko varēja ātri kādā lombardā nodot.
Kad satiku viņu nākamreiz, neko par naudu pat nejautāju. Pajautāju, cik ilgi plāno tā turpināt. Viss, kas viņai bija bijis, bija pārdots. Pati uz ielas un mētājās no viena šaubīga tipiņa pie otra. Teica, ka es nekad viņu nesapratīšu, jo viņai ir ļoti grūta dzīve un tas ir vienīgais veids, kā aizmirsties. Ka viņa nekas nav, nevienam nav vajadzīga, neviens nemīl un tie šaubīgie tipiņi ir vienīgie cilvēki, kas viņu saprot. Paņēmu dāmu pie rokas un parādīju, kur ir viņas bērns. Uz brīdi itkā atjēdzās. Sagribēja ārstēties. Aizbraucām uz Narkoloģijas centru - nezināju īsti, vai viņu tur paņems vai kā tas viss vispār notiek. Tur viņu paņēma. Braucu ciemos. Runājāmies. Atbalstīju, kā varēju. Pēc vairāk kā pusgada viņu pat izlaida (Pieņemu, ka būtu izmetuši ātrāk, bet bija, kas par viņu samaksā). Itkā viss pat bija labi. Atrada kaut kādu darbu, kaut cik saņēmās. Līdz pirmajām problēmām, kas viņai izrādījās pēdējās. Pārdozēja.