Meitenes, palīdziet.

dažkārt tas, ko viņš pasaka, mani ļoti aizvaino.

Ko viņš tādu saka?

mistalee, dažkārt gadās izmest kādu joku, kas man neliekas smieklīgs vai izmēdīt, sākumā arī vairāk uzvedāmies kā draugi, mums nav tādas izteikti romantiskas attiecīgas ar čubināšanos un tā, tāpēc viņam nelikās, ka mani tas varētu aizvainot, bet es apvainojos. Kad to pateicu viņam, teica, ka tā vairs nedarīšot.

Šī man ir pārdomu pilna tēma.

Ar manu tagadējo (un, cerams, pēdējo ;) ) draugu mēs tuvojamies divu gadu jubilejai.

Jā, arī mums mēdz būt tādas nesaprašanās, kad sēžu un domāju - moš nav īstais, moš jāatmet ar roku .. Bet tad es arī atceros, ka tikai viņam azotē jūtos patiešām priecīga un laimīga. Un vēl daudz un dikti pozitīvu lietu. Un jā, ir arī negatīvais. Protams, ka ir - kur nu bez tā?

Bet es mūs redzu ilgtermiņā un, pat dienās, kad ļoti uz viņu dusmojos un gribas spert zibeņus, iet ielās un pie citiem puikiem, vienalga maza, racionāla smadzeņu daļa man atgādina, ka es taču labi zinu, ka pārnākšu mājās un nav ko cepties.

Es gan jau arī salīdzinoši attiecību sākumā pieņēmu lēmumu - pie tā strādāt. Ne vienmēr ir viegli, bet baigi kaifīgi gan. Labi, mēs abi esam early twenties vecumā, vēl visa dzīve priekšā un mēs mācamies saslīpēties, atrast katrs savu ceļu un vēl arī kopīgo. To arī der paturēt prātā. Un, protams, daudz, daudz runāt, izrunāt un izstāstīt. Un, dažkārt, tiešām neņemt pie sirds. Es cenšos nošķirt, kurus jokus var piedot un pasmieties līdzi, un kurus - nē. Un cepties tikai tad, kad tiešām kaut kas sastrādāts, lai viņš zina, ka tad mani ir jāņem nopietni, nevis par katru sīkumu taisīt kašķi :) (nesaku, ka Tu tā dari).

Bet, zini kā, ja Tev attiecību sākumā jau sāk zagties doma, ka "kaut kas nav", tad, varbūt, nav arī.
Pati jau to atbildi zini vislabāk. Tikai, varbūt, negribas atzīt ne sev, ne citiem.

Delilah., es jau arī to saprotu, ka nedrīkst tik daudz apvainoties, bet man tā vienkārši ar šo cilvēku sanāk un es nezinu, kāpēc tā ir. Citās attiecībās tas nebija tik izteikts, bet tā, kā tās nav bijušas veiksmīgas, tad tās arī nebūtu labākie piemēri. Nevaru saprast - vai šīs vienkārši ir attiecības, ar kurām nebūs tik vienkārši, vai tik tiešām nav lemts :(

1. Neviens nekad nebus perfekts. Kada nesaskana bus vienmer. Ja bus cits puisis, bus citas problemas.
2. Pashlaik tava situacija visa nozime ir tikai tam, vai tev pret savu draugu ir kadas jutas. Shaubas dazhreiz var rasties. Tas ir tikai normali, kad cilveki pardoma savas attiecibas un beigas izdara secinajumus.

hmmm.

es jau arī to saprotu, ka nedrīkst tik daudz apvainoties, bet man tā vienkārši ar šo cilvēku sanāk un es nezinu, kāpēc tā ir.

Mirkli pirms iepazinos ar tagadējo draugu, man bija izveidojies kontakts ar senu paziņu. Sākām čatot, tvitterot, feisbukot, pilns komplekts, augām naktīm smējāmies un flirtējām, ka uhh un ahh.

Kad satikāmies dzīvē - kasījāmies. Reāli kasījāmies un viens otram besījām. Šādi pāris reizes, kamēr sapratām, ka nebūs :D

Ja tevi tas cilvēks izteikti kaitina, tad par to ir vērts padomāt. Nevajag, varbūt, būt rozā brillēm un absolūtai trūkumu ignorēšanai, bet, ja attiecību sākumā jau ļoti daudz, kas besī.. Vai, varbūt, zemapziņa cenšas atrast,kur piesieties, lai attaisnotu vēlmi tīt makšķeri.

Un ka jau pati mineji, draugs teica,'ka mainisies. Tas nenozime,'ka vinam viss izdosies viena dienaa. Esi ari tu kadu reizi pretimnakosaka, bet tas nenozime, ka tev tas viss ir japielauj. Cik jus daudz laika pavadat kopaa?
Vispar izklausas, ka tavs draugs vairak uzvedas ka pusaudzis, nevis virietis. Ari ta uzvediba, ka vairak jusu atriecibas ir kaa draugiem. Bet tas nenozime,'ka tu vinam nevaei palidzet klut savadakam. Galvenais, lai vins pats velas mainities un likt tev justies miletai. Cik saprotu, ka viena no lielakajam problemam ir tada,'ka tu nejuties novereta, mileta. Bet sac ar sevi. Vinam patik, ja tu sariko kadu jauku vakaru? Ka vins tad uzvedas?

Vispār, svarīgs jautājums - Tu teici, ka jau sen bijāt pazīstami. Kāpēc pēkšni izdomājāt kļūt par pāri?

Lielākas pārdomas man periodiski bijušas iepriekšējās attiecībās.

Man jau šķiet, ka perspektīvā savienībā šaubas par nākotni nemēdz pārņemt prātu, pat ja uzrodas.. vēlme būt kopā.. tās nosmacē.

Konkrētajā situācijā, manuprāt, sliktu prognozi rada tas, ka šaubas domas diskusijas autori pārņem jau visai neilgu laiku esot kopā ar 2. pusīti:

Moka nemiers un brīžiem liekas, ka viss ir jāpārtrauc.

Sany , šajā ziņā es tev varētu piekrist, ka bieži vien man liekas, ka viņam ir pārāk nenopietna, bērnišķīga attieksme pret mani un dzīvi kopumā. Un sajūta, ka es tāpēc viņam nederu un viņš man neder tāpēc ir, jo man ir citādāks raksturs - es nopietnāk uztveru lietas un man gribētos redzēt sev blakus cilvēku ar nedaudz nopietnāku skatu uz dzīvi. Bet tam, kāds viņš ir, ir arī savi plusi - ar viņu nav garlaicīgi, ir par ko parunāt un ar viņu ir enerģijas pilnāka, ko es nevarētu teikt par iepriekšējām attiecībām, kurās cilvēks bija pilnīgs pretstats - rezultātā pēc rozā briļļu krišanas iestājās rutīna, nebija vairs par ko parunāt, mums nebija arī kopīgu interešu (vecuma starpības dēļ) un "sākuma lielās jūtas" zuda.
Laiku pavadām diezgan daudz kopā.
Par mainīšanos - viņš mani uzklausa un es redzu progresu, esmu pamanījusi, ka tādus jokus vairs neizmet un dažkārt saka: Galvenais. lai tu apvainojies - to mums nevajag!

Delilah., bijām pazīstami iepriekš gadu, bet es biju attiecībās, vēlāk, kad iepriekšējās izjuka, mēs bieži sarakstījāmies, vienmēr bija simt un viens temats par ko runāt, tā nu sākām arī pavadīt laiku kopā, bet sākumā vairāk kā draugi.

Es laikam ieteiktu nogaidīt. Jo Tu redzi, ka cilvēks mainās, un, ja Tev pret viņu ir vismaz kaut kādas jūtas vai to vajadzīgo jūtu iesākums, tad pagaidi un paskaties, kas iznāks. Jo cilvēks mainās un līdz ar to mainās attiecības, tomēr, ja droši vari sev pateikt, ka šobrīd īsti nekādu tādu jūtu nav, vienkārši mīļums, pieķeršanās, jauka laika pavadīšana un patīkama uzmanība, bet klikšķa nav, tad labāk visu pārtraukt, pirms esat pārāk pieķērušies viens otram.

TRY, es arī apsveru domu nogaidīt, bet tādos brīžos man liekas, ka tas ir tāpēc, ka es negribu būt viena un man negribas zaudēt cilvēku, ar kuru man ir labi. Un kā būs vēlāk, ir bailīgi iedomāties. Nu šaubīgs un nemierīgs cilvēks es esmu!

Manuprāt, visai bieži cilvēkiem tiek tērēts laiks un čakarēts prāts tāpēc, ka meitenes negrib būt vienas :)

cormeum, nebūt vienai drīzāk tādā ziņā, ka man nav daudz draugu un man patīk kontaktēties ar šo cilvēku, bet es zinu, ka, ja es visu izbeigšu, tad viņš vairs negribēs uzturēt kontaktu un, par to domājot, man paliek ļoti, ļoti žēl.

Tātad Tu sev viņu vēlies kā ''draudzeni''? :)

Tev vajag draudzeni vai vīrieti?

cormeum, Delilah., vīrieti, protams. Laikam es izsakos dīvaini - vienkārši iepriekšējās attiecībās man nav bijusi tik daudz kopīgu interešu un tik maz strīdu, tāpēc tas varbūt izklausās tā, ka man vajag viņu, lai draudzētos. Šobrīd, kā jau minēju, mums tās attiecības ir diezgan neromantiskas (viņš nedāvina lācīšus, sirsniņas, neraksta dzeju un tā) un arī vēl ne tik stabilas.

Es ar visām četrām atbalstu to, ka nav viss vienmēr perfekti un ilgtermiņā ir jāstrādā, bet, ja attiecību sākumā ir regulāras domstarpības, nav romantikas (šaubos, ka vēlāk parādīsies),
un vēl šaubas un sajūta, ka nevajag ... ?

Labi, kas kam ir romantika, bet pat mans neromantiskais vīrietis mani sākumā apbēra ar ziediem un
mīļiem žestiem. Tagad jau tikai tad, kad uzmetu lūpu, ka gribētos biežāk un vēl kādreiz, kad atcerās :D

Zini, es pēc savas pieredzes - pēc sliktām attiecībām gribas ķerties pie pirmā, ar kuru ir labi.
Es šādi reiz no lāča pie vilka aizskrēju, kā nu tur tas teiciens bija..

It īpaši, ja nesen izšķīries? Nogaidi. Pati sapratīsi, kas un kā. :)