Sveiki!
Šobrīd esmu ļoti aizrāvusies ar viena stāsta rakstīšanu. Ar laiku sanāks grāmata, ko ļoti gribas redzēt izdotu. Bet ir problēma, es tur izmantoju lietas no savas pašreizējās dzīves. Grāmatas varoņos var sazīmēt manus vecākus un citas detaļas. Stāsts, protams, ir apaudzēts ar tādiem notikumiem un cilvēkiem, kas nepastāv, taču iedvesmu es atrodu paskatoties uz vecāku attiecībām un reālo situāciju mājās. Jāpiemin, ka dzīvojam visai trūcīgi, vecāki mēdz strīdēties, izmantojot lamuvārdus un tētim nereti patīk iedzert.
Vienu dienu radās ideja stāstam, kas likās tik laba, ka to nevarēja ignorēt. Tā nu rakstu, viss iet uz priekšu diezgan labi.
Bet tad iedomājos kā būs, ja kāds man pazīstamais to grāmatu izlasīs. Vecāki grāmatas nelasa, bet manu noteikti gribēs palasīt.
Vārdi, protams, ir citi, bet baidos, ka atpazīs tur sevi. Un ko tad teiks? Tā domājot, slikti paliek. Tad nu nezinu, ko darīt. Pagaidām grāmata vēl top, bet kaut kad pienāks diena, kad tā būs gatava. Ko tad darīt? Varbūt nevienam nerādīt, bet tad tā skumji, tā rakstijubet nu nekā...
Sirdsapziņa jau saka, ka tā nevar apvainot vecākus.Ko jūs ieteiktu?
340
