Kā iepazīties depresīvam cilvēkam?

Sāc ar speciālista iepazīšanu. Tas būs milzīgs solis uz laimīgu dzīvi! Paralēli var pameklēt kādas atbalsta grupas, kur komunicēt. :)

Lai viss izdodas!

Par kādu speciālistu Tu domā? Iepazīšanās speciālistu?

Grūta situācija...

Protams, pirmais un loģiskais solis ir ārstēt depresiju. Ja tas jau tiek darīts (pieņemsim, ka ir), tad jau var sākt domāt par iepazīšanos.

Iepazīties var vai nu internetā, vai arī ne internetā. Internetā ir cerības atrast dvēseles radiniekus ir dažādās interešu grupās. Tevi interesē vēsture? Sāc tusēt vēstures mīļotaju foruma vai domubiedru grupā! Interesē makšķerēšana - tad pie citiem makšķerniekiem izpalīdzet viens otram ar linkiem uz labākajiem pludiņiem.

Ne-internetā, tur jau ir vajadzīgas sociālās aktivitātes. Kā pasīvu soc. aktivitati var ieteikt baznīcas regulāru apmeklēšanu katru svetdienu. Izvēlies mazu baznīcu, tevi drīz pamanīs un paši nāks klat socializēties. Principā, socializējies tur, kur jūties daudz maz komfortabli.

Protams, pirmais un loģiskais solis ir ārstēt depresiju.

Depresija diemžēl tā vienkārši neārstējas (pēc savas pieredzes saku), sevišķi, ja tās cēlonis saistīts ar objektīviem apstākļiem, kurus "ārstēšana" neizmaina.

Internetā ir cerības atrast dvēseles radiniekus ir dažādās interešu grupās.

Internetā esmu dažkārt diskutējis par dažām profesionālām tēmām, tomēr cilvēki tur nemeklē personiskas attiecības. Bez tam, ņemot vērā, ka ir vispār trūkums interesei par dzīvi, tad nav arī tādu īpaši daudz tādu lietu, par ko runāties.

Ne-internetā, tur jau ir vajadzīgas sociālās aktivitātes.

Konkrēti baznīcu nereliģiozam cilvēkam gan būtu dīvaini apmeklēt, bet vispār, jā, šādas pasīvās socializēšanās veidos ir esmu iesaistījies, tomēr līdz šim nav devusi rezultātus.

Vispirms interneta, ta pieradisi pie komunikacijas. Varbut kada meitene iepazistas un tad no sakuma var sazvanities un pa tel paplapat, sakuma varbut tas nonems barjeru. :-| un ja depresija, tad noteikti palidzes labs psihoterapeits kas konsultes ka vislabak atsakt komunikaciju. Vel laba iespeja ir aiziet uz kadu kristigo jauniesu draudzi, jo kristiesu jauniesi parasti ir atverti un draudzigi, dzied dziesmas, spele speles, dalas dzives pieredze.

Baznicas ne visi ir nugi, neej pie katolticigiem tantukiem, ej pie baptistu jauniesiem. Ar zalem noteikti depresiju un apatiju pret dzivi var mazinat, man viens pazina ari lietoja zales jo cieta no depresijas.

Visreālāk laikam iepazīties kaut kur darbā, mācībās-vietās, kur cilvēku var iepazīt pakāpeniski, caur kādām citām aktiviātēm, nevis ar mērķi-gribu iepazīties, meklēju partneri. Ļoti šaubos, vai depresīvs cilvēks var iepazīties internetā, tur visiem vajag tikai pozitīvos, aktīvos, depresīvs cilvēks to mēģinot var tikai vēl lielākā depresijā iedzīvoties. Iet baznīcā, ja tas nav aicinājums, arī neder.

Internetā.

Depresīvs esi bijis pusi dzīves. Ko esi darījis, lai to mainītu? Kādus speciālistus esi apmeklējis un cik cītīgi esi sekojis viņu ieteikumiem?

Depresija diemžēl tā vienkārši neārstējas (pēc savas pieredzes saku), sevišķi, ja tās cēlonis saistīts ar objektīviem apstākļiem, kurus "ārstēšana" neizmaina.

Depresija pati neārstējas, tā ir jāarstē. Man prātā nāk tikai viens apstāklis, kas nav maināms, un tā ir invaliditāte. Šādā gadījumā ir jāmaina attieksme. Viss pārējais gan ir maināms, ja tikai ir vēlme un uzņēmība..

steal dream
Nu, tomēr man kā neticīgam cilvēkam iet uz baznīcu laikam trūkst drosmes. Es, protams, principā varu izvēlēties iet uz baznīcu, tomēr ticēšana vai neticēšana nav rīcība, ko var izvēlēties darīt.

Zāles senāk esmu ilgu laiku lietojis. Nebija nekāda uzlabojuma.


Varu piekrist, ka droši vien darbā un mācībās ir vislielākā iespējamība iepazīties, tomēr kaut kā nav sanācis. Manā darba vietā ir aukstas ofisa attiecības, bet tam, ja runātu arī par iepazīšanos ar sievietēm, tur gandrīz vispār nestrādā sievietes.


Hippie Chick

Depresīvs esi bijis pusi dzīves. Ko esi darījis, lai to mainītu? Kādus speciālistus esi apmeklējis un cik cītīgi esi sekojis viņu ieteikumiem?

Visu, ko esmu darījis, protams, ka neizklāstīšu. Apmeklētie speciālisti: psihiatrs, psihologs, psihoterapeits.

Man prātā nāk tikai viens apstāklis, kas nav maināms, un tā ir invaliditāte.

Es domāju par apstākļiem, ko neizmaina "ārstēšana" pati par sevi, piemēram, vientulība, savukārt ārstēšanas efektivitāte ir atkarīga no šiem apstākļiem, tāpēc rakstu par burvju loku.

Liekas, ka, ja ir depresija, iepazīties nav tāpat kā ikvienam, kam nav depresija. Tas vienkārši tā nenotiek. Iepriekš diskusijā rakstīju, ka man draudzenei ir ļoti depresīvs noskaņojums jau vairākus gadus. Arī vislielākā sāpe - vientulība. Un tā tas arī turpinās vairākus gadus. To nevar tā aprakstīt, kamēr neredz dzīvē. Jo depresīvā cilvēkā diemžēl var būt kaut kas tāds, kas reizēm atgrūž apkārtējos. Kaut gan, ne visus, protams. Tas, ko, iespējams, ieteiktu, ir - neslēpt savu depresiju, uzreiz sarunbiedram darīt zināmu, ka tāda ir, vienlaikus pastāstot, ka ir arī gaišie brīži un, ka ļoti patīk jauku cilvēku sabiedrība. Iepazīties var internetā, dažādās vietnēs, ne tikai speciālos portālos. Varbūt pat var mēģināt šeit iepazīties, uzrakstīt kaut ko vairāk par sevi (kādas intereses, kā izskaties u. tml.), un tas nenozīmē uzreiz sevi izstādīt kā kādu preci ar aprakstu, tas vienkārši jāmēģina uztvert iespēju robežās vienkāršāk un pieņemošāk, kā varbūtība iepazīties, kas varētu izrādīties jauki.

Kā speciālisti ieteica šo problēmu ar vientulību risināt? Un vai ieteikumus ņēmi vērā? Vienkārši nešķiet, ka 15 gadu laikā nav bijuši uzlabojumi, vismaz periodiski. Un kā ar ģimenes locekļiem? Tie parasti padodas pēdējie, varbūt var paņemt tevi līdzi uz kādu savu draugu sanākšanām, kur tu varētu mācīties socializēties ar citiem cilvēkiem?

Hippie Chick
Speciālisti nedeva kādus konkrētus ieteikumus konkrēti vientulības risināšanai. Psihiatrs vienkārši rakstīja zāles, no kurām nebija nekāda uzlabojuma, bet psihologu un psihoterapeitu apmeklēju tikai pāris reizes, kas likās pārāk nenopietns pasākums, lai to turpinātu un par to maksātu naudu.

Ar vecākiem ir labas attiecības, taču sen vairs nav tas vecums, lai kopā ar viņiem kaut kur socializētos, turklāt viņi socializējas ar savas paaudzes cilvēkiem. Es gan arī neteiktu, ka man socializēšanās vispārīgi būtu ļoti problemātiska, problemātiski man ir būt šajā ziņā iniciatoram.

Senāk vēl nedaudz kaut kāda socializēšanās notika caur sportu, ar kuru es samērā nopietni nodarbojos, taču tagad vairāk nenodarbojos ar komandas sporta veidu, bet tikai ar indivuduāliem, līdz ar to arī šādas iespējas vairāk nav.

Iepazīsties iegādājies sievieti.

Baigi interesanti šitas. Mani vispār saista tēmas par atkarībām, depresījām. Pašai ģimenē un draugu vidū tas ir sastopams. Es kā līdzcilvēks gadiem mācos kā sadzīvot un palīdzēt. Dažreiz liekas, ka ir grūtāk nekā tam cietējam, jo kad viņiem ir "sliktais periods" un aizveras, tad ir ļoti ar sevi jāstrādā, lai nenovērstos un neņemtu personīgi viņu attieksmi un uzvedību. Bi-polar vispār ir tīrākais murgs. Tas otrs tev var bļaut virsū, apsaukāt, apvainot un dzīt tevi prom, bet tad pēkšņi atkal viņam atveras un viņš tev atvainojas un nevar izskaidrot savu uzvedību. Tad tu cīnies ar sevi visu laiku un centies neapvainoties, centies pārkāt pāri tam aizvainojumam un sev ieskaidrot "tas bija tikai aizvēršanās moments, tas cilvēks patiesībā tāds nav un tā nedomā".

No savas pieredzes saku - palūdz, lai tev izraksta citas zāles, pamaina devas utt. Ir gadījumi, kad viens zāļu veids neder, tad pamaina devu un tās dara brīnumus.

Pamaini specialistus. Manas arzemes dzivojosas pazinas sez pa interneta forumiem un ari sava zina dabu socializaciju, jo ikdiena pec darba majas isti nav ko darit. Zinu cik mulkigi ta teikt, bet sac pozitivi domat, ka izdosies iepazities, esi atverts jaunajam. Ja ar vecakiem negribi iet tuset un tas ir saprotams, varbut iespejams iziet ar brali, masu, bralenu, masicu, ja tadi ir.

A es nopietni, sapazīsties ar kādu nožēlojamu dzērāj čiku(tādu vulgāru, pāķainu). Caļiem internetā neraksti! Bet internets, draudzība un pretējais dzimums iet roku rokā. Un neapgalvoju, ka pļēgurotāji ir tā labākā sociālā grupa, bet viņiem piemīt būtisks pārākums pār citām sociālajām grupām - tas ir sabiedriskums un organizētība. Viņiem pieder stroikas, soliņi, bāri, klubi. Viņi ir visur un viņi ir ļoti pretīmnākoši.

Atkal jūs gribat kādam zāles iegrūst mutē! Ne jau depresija ir vainīga pie tā, ka cilvēkam nav draugu. Depresija ir tikai draugu (un, īpaši, draudzenes) trūkuma sekas un pēc zāļu lietošanas atkal atjaunosies, ja nekas nemainīsies. Sabiedriskums vai nesabiedriskums ir personības iezīme, un tikai retais saprot, ka, apsverot visus "par" un "pret", viņš dzīvo tieši tādu dzīvi, kādu viņš vēlas, ja vien nav nekādu nospiedošu ārējo apstākļu. Atrisinājums ir viens - kko izmainīt savā dzīvē, pārkāpt kkādus pieradumus vai ieciklošanos uz kko vienu, ļoti iespējams, izdarīt kko sev ne pārāk patīkamu, nepierastu, lai panāktu labvēlīgu efektu.

vientulība nav depresijas iemesls, vientulība ir depresijas sekas. man bija gadījums (tajā periodā, kad man bija gan draugi, gan depresija). aizeju pasēdēt vecrīgā ar draudzenēm. No mana skatu punkta viss absolūti normāli. Vēlāk draudzene informē, ka no visu pārējo skatu punkta es esot visu vakaru nosēdējusi pie galdiņa un izdvesusi labi ja 2-3 īsas frāzes.

jebkurā gadījumā, centies sevi nostādī situācijās, kas liek tev socializēties. pamaini sporta veidu, pamaini darbu, piesakies kursos (dajebkuros), sāc studēt pa sestdinām, da vienalga ko. tas palīdz. nedaudz, bet palīdz.

Jāsāk mīlēt sevi,lai iemīlētu un arī cienītu otru cilvēki