Spītība,lai vai kā.

Es esmu diezgan , spītīga, kategoriska un principiāla, bet tai pat laikā pieturos pie tā, ka attiecības ne vienmēr pirmais atvainojās tas kurš vainīgs , bet gan tas kuram vairāk rūp .

Mana mācība no bērnības laikiem - spītējos un pūtos, kā rezultātā sēdēju viena pati un skatījos kā pārējie sīkie spēlējas un labi pavada laiku. Sapratu jau toreiz, ka jēgas un ieguvumi no tā nav, tikai zaudējumi... Padomā, ko Tu vēlies!

Jā, man ir milzīgas rakstura problēmas. Nezinu, kā lai mainās, žēl drauga, kuram tas viss ir jāizcieš, bet kā lai mainās.. Nezinu. Sevi mainīt ir patiess spēks. Esmu domājusi par meditāciju, kas varētu mani nomierināt utt. Bet nu cilvēkiem ir ļoti grūti mainīties. Tas vienkārši ir jākontrolē, līdz pierod un cilvēks kļūst citādaks.

Man ir tieši tāpat. Dažreiz apnīk tas raksturs, bet savaldīt sevi nevaru. Kāda esmu, tāda esmu. Centos vairāk domāt pozitīvi un netrakot pa sīkumiem, bet dažreiz vienmēr gadās. Mani draugi un ģimene jau pieraduši pie maniem iznācieniem, bet pēc tam pati saprotu, ka tā nav labi un visu laboju. Grūti pateikt, ko darīt.

Tā intereses pēc - tās, kurām ir problemātisks raksturs un bieži velk uz kašķi - kas jūs pēc horoskopa? :D

Man draugs ir tāds par kuru var pateikt, ka izraisa strīdus dēļ negācijām, līdzīgi kā tu.
Pati esmu mierīga, diezgan labu, pacietīgu raksturu un ar nožēlu saprotu, ka laikam attiecībās parasti viens ir tāds trakāks. Sūdīgi ar jums būt kopā problemātiskie :\ Vēl esmu ievērojusi, ka tiem problemātiskajiem ir lielākas jūtas pret viņu mierīgajām otrajām pusēm, jo tiem mierīgajiem drusku pieriebjas tie izgājieni.

Es arī esmu no spītīgajām, taču es par to daudz nesatraucos. Lēnam mācu savam draugam, ka, ja esmu sapūtusies un nerunāju ar viņu, tad nevajag mani aiztikt - pats no sevis pāries. Un "Liec man mieru!" - nozīmē to ko tas nozīmē tikai visu citu miera un nervu labad. Jo, ja tiešām dusmojos, tad nemitīga prašņāšana"Kas tev noticis?" vai "Kas tev ir?" ne pie kā labāka nenoved. Tā pat arī, ja man saka "Beidz pūsties!" tas neko nemainīs - jo man ir manas emocijas, kas man ir jāpārdzīvo un citiem tas japieņem. Uzskatu labāk klusēt un nerunāt ar nevienu nekā traukus mest pret sienu un sadusmot vēl visus apkārt. Varbūt tas ir katram individuāli, bet nu man noteikti vajag pašai ar sevi izdusmoties.

Pēc horoskopa - Skorpions

Es ari agrak tada biju. Palidz tikai un vienigi pamatiga sevis pashkontrole. Vajag sevi lauzt, lauzt un lauzt. Kad gribas uzsakt kaski, labak ej berzt maju, skriet utt. Vienvardsakot izlikt kkur savu energiju. Katra zina sac ar to, ka vnk turi meli aiz zobiem. Jo ilgak centisies noturet to, jo atrak sapratisi,'ka velti psihoji. Ta ir tikai un vienigi sevis pashkontrole. Un nav tada varda-nevaru. Ja gribv, otra cilvekw delj visu ko var. Es ari vienas attiecibas delj savas spitibas un pushanas pamatigi cietu. Pec tam ilgus gadus cinijos pati ar sevi.
Otrkart, manuprat, ir avarigi, kads ir otrs cilveks blakus. Svarigi, lai ari vinsh nespele speciali uz nerviem un nepielautu spiteshanos un paraditu, ka pats ar atvainoties. Manuprat, vislielaka virieshu kluda sadas situacijas ir tada, ka vini parak daudz pielauj. Sen butu 'ieradijusi' ka var darit un kaa nevar, sieviete ar divreiz padomatu pirms taisitu veltigu kaski.

Es ari agrak tada biju. Palidz tikai un vienigi pamatiga sevis pashkontrole. Vajag sevi lauzt, lauzt un lauzt. Kad gribas uzsakt kaski, labak ej berzt maju, skriet utt. Vienvardsakot izlikt kkur savu energiju. Katra zina sac ar to, ka vnk turi meli aiz zobiem. Jo ilgak centisies noturet to, jo atrak sapratisi,'ka velti psihoji

simtiem ++++!

Es esmu procesa vidū un tiešām ir tik patīkami apzināties, ka esmu izvairījusies no nevajadzīgiem kašķiem. Tā vietā izvēlējos paklusēt vai aizvirzīt domas citur. :)

Jā, ar šo problēmu arī cīnos. Ir labie periodi, kad liekas, ka ''izgājieniem'' esmu tikusi pāri, un tad sakrīt labvēlīgi apstākļi un es atgūstu ''nokavēto'' ar uzviju.
Man ir sanācis arī sevi pārlauzt, cenšos ievērot principu dusmās nerunāt. Citreiz pat ir tā, ka braucam mašīnā, draugs pat nenojauš, bet es iekšā ļoti cīnos, lai nesāktu dauzīt priekšējo paneli :-D Es cenšos klusēt un nogaidīt, jo pēc 5-10 min dusmas mazinās. Pa to laiku es cenšos ar sevi runāt un saprast dusmu patieso cēloni, jo ļoti bieži tas atšķirās no tā, ko gribu izbļaut draugam. Būtībā cilvēks vienmēr dusmojas pats uz sevi, ārējie apstākļi ir tikai tāds plīvurs aiz tā, kas ir iekšā. Nu un pēc tā pārdomu laika es vai nu saprotu, ka dusmoties nav par ko, vai arī mierīgi pasaku- klau, man īsti nepatika tava rīcība tad un tad, jutos tā un tā, varam par to parunāt? Tālāk tikai no drauga ir atkarīgs vai būs bļaušana vai nē :-D Ja viņš atbild mierīgi, viss ok. Bet ja viņš pasaka kaut ko no sērijas ''Tu nopietni?'' vai ''Atkal tu sāc?''..., nu tad viss, tur es jau palieku bezspēcīga :-D

Būtībā cilvēks vienmēr dusmojas pats uz sevi, ārējie apstākļi ir tikai tāds plīvurs aiz tā, kas ir iekšā.

++

Man tā bija agrāk, kad biju iepriekšējās attiecībās. Pūcējos, nerunāju, taisīju stulbas situācijas, kas izraisīja tikpat stulbus strīdus. Un es neteiktu, ka toreiz to nepārdzīvoju, arī mēģināju un centos visādi sevi mainīt, bet nekas daudz nesanāca. Satiku tagadējo draugu un ātri vien sapratu, kādas ir manas prioritātes attiecībās. Sapratu, ka negribu nemitīgi pūcēties par sīkumiem, kamēr mēs abi varam lieliski pavadīt laiku kopā. Protams, arī tagad es mēdzu parādīt savu raksturu, bet aina kopumā ir mainījusies ļoti, jo es mēģinu iejusties arī drauga vietā - cik ilgi viņš gribēs sev blakus histērisku sievieti. Es jau tā apbrīnoju viņa pacietību un mierīgumu...

pieturos pie tā, ka attiecības ne vienmēr pirmais atvainojās tas kurš vainīgs , bet gan tas kuram vairāk rūp .

++ Ja man agrāk kāds būtu šito teicis, es tikai pasmietos, bet tagad pati pie šāda principa pieturos.

P.S. Es arī skorpions:-P

Man palīdzēja draugs, kas uz mani sabļāva par to, kāda esmu. Pamodos. Un tagad ir daudz labāk, jo arī ir apnicis kasīties. Man draugs tāds, kas nekasīsies un vienai jau tāpat nav interesanti :D Tad nu palika garlaicīgi būt dusmīgai un kašķēties, daudz foršāk ir būt priecīgai un labāk ar savu slikto garastāvokli tikt galā citādi, nevis uzpūsties un terorizēt draugu. Tagad mums iet labāk, par to paldies manam draugam, kuru es tiranizēju par to, ka viņš to dara, šito nedara, to gribu, šito negribu, bet tad viņš beidzot pateica man acīs to, ko pati zināju par sevi, tikai skaļi teiktam pavisam cits spēks nekā nodomātam.

TRY uzrakstītais lika atcerēties, kā bijušais man arī acīs teica to, kāda esmu. Viņam bija pilnīga taisnība, pati to apzinājos, bet īsti neko nemainīju. Domāju, ka tas bija tāpēc, ka ne mums kaut kas ļoti nopietns bija, ne kaut kādas stipras jūtas, savukārt, ar tagadējo es jau uzreiz sapratu, ka ir tā vērts nedaudz sevi sapurināt un pievērt muti, kur to nav vajadzības virināt.

Man draugs tāds, kas nekasīsies un vienai jau tāpat nav interesanti

Kā man šis agrāk krita uz nerviem(e):-D

Grūti tā spriest. Draugs vienmēr ir uzskatījis, ka viņam ir smags raksturs..arī es esmu vienmēr bijusi spītniece un principiāla, mēdzu uzmest lūpu..
Tomēr attiecībās mēs ļoti harmoniski dzīvojam, kašķu tikpat kā vispār neeksistē.

Man šķiet, ka cilvēks pūšas par niekiem tad, kad pa lielam viņu dzīvē kaut kas neapmierina :)

Nu, man bija tā, ka vajadzēja, lai kāds pasaka, ka pietiek. Un tik viegli palika pēc tam! Tā saprašana atnāca kā ar āmuru pa pieri, un es arī sapratu, ka ir visa mūsu strīdu vaina ir manī, sapurināju sevi un jā, patiešām bez 90% strīdiem mēs iztiekam, un nav vairs arī sajūta, ka paklusējot es izdaru varoņdarbu, bet gan vienkārši pat negribas neko sliktu teikt. Es pat nemāku izskaidrot, bet tā kā no miega pamodusies :D

Es arī esmu diezgan spītīga, ātru savelkos un aizkaitinājuma brīžos gribas izprovocēt uz strīdu. Bet es sevi ļoti laužu, un man šķiet, ka ar gadiem paliek arvien labāk. Neuzskatu, ka man ir no tiem trakākajiem raksturiem, taču zinu, ka protot sevi savaldīt dusmu uzplūdos, ir iespējams izvairīties no liekām domstarpībām.
Man ir paveicies, ka draugs ir daudz nosvērtāks un savaldīgāks par mani. Tas man ir kā paraugs, uz ko tiekties. Ja man pretī būtu tāds pats kā es, nevaru pat iedomāties, kādas dzirksteles varētu šķilties starp mums. :D

Pievienojos.
Šobrīd tieši esmu pašķīrusies/izšķirusies dēļ maniem kašķiem:-/
Man pat horoskopā rakstīts,ka mana mēle ir mans ļaunākais ienaidnieks
Strēlnieks

Es reti pūšos, es drīzāk ārdos, ja mani kas kaitina :D

Man šķiet, ka tieši nevis klusiņam palikt labākai, bet sirsnīgi izrunāties ar puisi un atzīties viņam, ka reizēm tu uzvedies neadekvāti un tiešām ļoti centīsies turpmāk sevi kontrolēt. Iespējams, draugs var palīdzēt tev atpazīt savas emocijas un šos brīžus kontrolēt, lai jau brīdī, kad sāc vilkt uz kasķi, tev viņš var palīdzēt. Ļoti daudzi cilvēki rīkojas neapzināti un vispār neatpazīst savas emocijas, iepsējams, bērnībā bija labi jāuzvedas visu dienu b/d un skolā un majās ari nevarēja kasķēties, jo vecāki vnk nepieļāva nekādus niķus, cilvēks vnk nav iepazinis sevi un savas emocijas, tikai tās apspiedis, tāpēc arī pieaugot un kko sajūtot, nespēj tās atpazīt un kontrolēt. Apzinātību tam visam vajag piešķirt. Analizē, kā, kad jūies, kas izraisa kasķus, vai tas ir nogurums, vai cēlonis ir ārēji apstākļi - nesakārtota vide, nevēdināta telpa, trokšņi (tv, dators), vakariņu gatavošana, ko negribas darīt utt., sīkumi, kas krīt uz nerviem dzīvesbiedra paradumos. Visu laiku domā līdzi, ko dari, ko domā, kā rīkojies, ko saki, skaties uz sevi trešajā personā (kādu laiku, nedēļu piemēram). Atnāc mājās un domās analizē - tā, sieviete atnāca, saveicinājās ar savu vīru, izteica pārmetumu, pargurusi nogāzās dīvānā (kā tas no malas izskatās), vai priecīga ieradās, pateica, ka jūtas nogurusi, ieies dušā, 15 min pagulēs gultā un tad ķersies pie vakariņu gatavošanas. Nu kktā, strādā ar sevi, lasi, domā, analizē rīcību un sajūtas, lai nepazaudētu dzīvesbiedru, jo ļoti bieži sievietes tik zaģē visus pēc kārtas, pamet vienu, otru trešo, vai visi pamet viņu, bet problēma jau iespējams nav tajos puišos, bet pašā tevī, sievietē. Palasi ari gramatu "Sievietes, kas mīl par daudz". Ļoti palīdz saprast dažādus uzvedības modeļus un to cēloņus.