Si pat nebus diskusija, bet, Iespejams, velos parunaties ar kadu, kas ir izgajis cauri depresijai un pie reizes ari izkratit sirdi. Loti labi apzinos, ka man ir nepieciesama specialista palidziba, bet taja pat laika man tam nav naudas. Looti sen jau velos apmeklet psihoterapeitu, bet lai izarstetu visu to mudzekli, kas manaa galva noteikti bus nepieciesamas vizites vairak ka pusgada garuma.
Tad nu saksu izkratit savu sirdi. Sauksim so par vairak ka dienasgramatu pasai sev. Jau vairakus gadus jutos dzilji nelamiga. Ipasi pedeja gada laika. Parasti gan centos apslapet savu riebumu pret sevi, savu raksturu un dzivi ar kadiem hobijiem, sportoju utt, lai noverstu domas no savas depresijas, bet pedeja gada laika man tiesam nebija vairs speka un iespeju but aiznemtai. Visu bernibu un dzivi esmu sapnojusi par milzum lielu karjeru, savu biznesu, skola skolotaaji slaveja, biju gudra, labu atminu, nelietoju alkoholu. Vienmer bija motivacija sasniegt ko daudz, un tad.. nezinu, vienkarsi saku nedarit neko, tagad jau aptuveni 3 gadus esmu izniekojusi nestudejot, pasai arvien vairak sak likties, cik loti izniekoju savu dzivi. Visur kur skatos apkart, redzu, ka citi piepilda savas dzives, viniem ir talanti, bet pati sevi redzu kaa nuugji, kura nemak ne ar cilvekiem runat, ne kam kaadi talanti. Izcili cilveki veido filmas, buuvee arhitekturas brinumus, raksta pasaulslavenas gramatas, bet es? Ko es daru? Neko.
Riebjos ari pati sev, savs augums jau no bernibas gadiem. Riebjas krutis, deguns, ada, dzimumorgani, svars, vienmer liekos sev resna. Nejutos pilnigi nemaz kaa seksuala butne, drizak kaa tads balkis. Esmu sverusi 30 kg vairak, 30 mazak, tapat vienmer sevi redzu resnu un neglitu. Liekas, ka visi par mani smejas, ja kads man aiz muguras vai garam ejot smiesies, domasu, ka tas par mani. Sodien man uznaca trauksmes sajuta, jo raudot 2 h no vietas par praktiski neko es sapratu, ka vienkaarsi domaju par savu naavi. Un par to, ka man loti gribas sevi sist. Dazreiz, kad esmu loti nelaimiga, situ sev galvu. Sodien domaju par pasnavibu, par to, ka gribetu sev pargriezt veenas, bet paldies dievam man ir arpratigi bail no asinim. Un tad es domaju, vai tad visi tie nelaimigie cilveeki, kuri ir darijusi pasnavibas, ir bijusi tadi pardrosi, nekad nav baidijusies no naves un asinim!? Varbut it, bet visa si bezpalidzigi nelaimigaa dzive liekas vel sapigaka.
Draugu man nav, un man nav speka veidot attiecibas ar cilvekiem, man riebjas cilveki. Sabiedriba uznak dusmu lekmes, kad labprat gribetu piecelties kajas un kliegt uz visiem. Gimene ir, bet nav tuvas attiecibas un viniem jau apriebies ar mani aukleties, labi zinu, ka vini doma, ka vienkarsi izniekoju savu dzivi, neko noderigu nedarot un esmu izklaidiga, bezatbildiga utt. Vienigais cilveks sobrid ir mans draugs, ar kuru dzivojam kopa, kuram it ka es intereseju, bet nu.. Man ari gribetos, lai vins man palidz, bet nu nesanak. Viena no manam problemam ir taa, ka nespeju runat par savam problemam. Kad raudu vai ir slikti, vienkarsi nespeju atvert savu muti. Tas ir briesmigi, jo tik loti gribas padalities ar sakaamo, bet nespeeju izteikt pat vardu. Sezu un raudu. Ta nu vins sen jau doma, ka mans sliktais garigais un raudasana ir no garlaicibas dzive. Bet ari tad, kad nebija garlaiciba dzive, tad viss bija lidzigi. Runat kaut ko speju ar kadu tikai ar alkohola palidzibu.
Pats sausmigakais, ka biezi jau es smaidu un viss izskataas kartiba. tad nu pati domaju, vai man vispar ir kadas tiesibas sudzeties, ja jau varu kaut reizi pasmaidiit, tad jau nav varbut depresija? Varbut depresija ir tad, kad sedetu majas, neietu vispar lauka un raudatu cauram dienam?
Labi zinu, ka padaru sevi par upuri, tiesi ta ari jutos. Jutos kaa vergs savam sajutam, dzivei un emocijam. Nespeju sevi kontrolet, uznak dusmu lekmes, raudaashana, ilgas, skumjas. Loti biezi panikas lekmes, piem., braucot masina uz katra likuma liekas, ka tulit ietrieksimies kaut kur vai sezot kino, liekas ka tulit eka sabruks, ejot pa ielu - ka kaads uzbruks, iedurs nazi un padaris mani par invalidu uz muzu. Nerunasim nemaz par lidmasinam. Nav bijis nekads baigais notikums, pec kura man sadas panikas lekmes saktos, bet pedejos menesus mani loti biedee viss un visur. Nekad agrak taa nav bijis. Laikam nespeju uzticeties cilvekiem.
Atvainojos par garo tekstu. Ja kadai kas sakams, rakstiet privati. Launos komentarus variet paturet pie sevis, es zinu, ka esmu viens liels murgs un pati sevi, savas sajutas un ricibu loti biezi neizprotu.
1
