Ir piektdienas vakars, cilvēki viskautkur ballējas, izklaidējas, socializējas.
Un man kaut kā arī gribās. It kā. Bet tomēr ne.
Vienmēr esmu sevi uzskatījusi par atvērtu un sociālu būtni, izteiktu ekstrovertu, īstu sangviniķi. Draugi nereti ir jautājuši "jūs sen jau pazīstami?" par kādiem cilvēkiem ar ko es runājos, pemēram, bārā, pat ja tā ir pirmā saruna. Man patika iet cilvēkos, es nebaidījos iet viena, jo zināju, ka vienmēr atradīšu kādu kompāniju, man patika uzturēties cilvēkos.
Bet pēdējo mēnešu, varbūt pat gada laikā pieķeru sevi pie domas, ka no cilvēkiem labprat izvairītos. Doma par viesu uzņemšanu (ko kādreiz darīju bieži un ar prieku) liek man noskurināties, iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem ir kā zobusāpes un ir ārkārtīgi grūti uzturēt kontaktu ar seniem paziņām. Iziešana sabiedrībā mani baida un ejot uz darbu esmu arvien nelaimīgāka, kaut gan kādreiz biju sajūsmā. Darbs ar klientiem, cilvēki visapkārt.
Mājās es izbaudu vienatnes brīžus, nereti pat lūdzu sevi atstāt vienu, taču ja tas ieilgst, man atkal nav labi.
Ko es gribu? Saprast, vai kat kas tāds piemeklē arī citus? Ar gadiem vai kā? Un kā to vērst atpakaļ? Man tas patiešām traucē. Es zaudēju saikni ar draugiem, zaudēju iespējamos kontaktus, darba prieku, nereti pat liekas - tas bojā manas attiecības.
3296
