Ja mani cilvēks interesē un esmu iemīlējusies man noteikti netraucē bieža rakstīšana un biežās sms. Tāpat jau prātā tikai Viņš un tāpat jau gribas visu laiku tik par Viņu domāt, runāt, redzēt - neredzu neko kaitinošu biežajās sarkastēs. Tieši otrādi - patīk uzmanība, patīk, ka par mani arī daudz domā un grib komunicēt. Šjā ziņā var teikt esmu karstasinīga - vajag te, tūlīt un daaaaaudz. Tāpēc šad tad brīnos, ka meitenes, kuras teorētiski ir ieinteresētas un iemīlējušās spēj tā samērā augstprātīgi teikt, ka man besī/traucē/kaitina/atgrūž u.tml. vīrieša rakstīšana, zvanīšana, vēlme biežāk tikties, biežāk runāt, interesēšanās un uzmanības izrādīšana. Sanāk, ka savas lietas, sava dienas kārtība, sava privātā telpa, savas darīšanas, es, es, es, es - ir svarīgāks un primārāks. Nu neskan tas viss diez ko jauki... :-/