Ja vidusskola ir pabeigta, bet finansiālā situācija nav tā labākā, es ieteiktu doties uz ārzemēm, lai strādātu un iekrātu naudu. Tas viens gads starp vidusskolu un augstskolu var būt ļoti noderīgs. Tajā laikā tu vari saprast vai dzīve ārzemēs tiešām ir priekš tevis (jo lai arī cik ļoti kāds par to ir pārliecināts, kamēr nepamēģināsi, nekad neuzzināsi vai tiešām), vai izvēlētā valsts patīk/nepatīk, uzlabosi savas valodas zināšanas, kas sākotnēji arī būs ļoti noderīgi, ja izlemsi studēt ārpus Latvijas. Tu sapratīsi kā ir būt patstāvīgai, bet, ja arī kaut kas noiet greizi vai saprotu, ka nepatīk tev tā padarīšana, vieglāk būs doties atpakaļ uz Latviju un nākošajā mācību gadā uzsākt studijas Latvijā. Ja uzreiz sāc mācīties ārzemēs, šādu lēmumu pieņemt ir daudz grūtāk un ir tā škrobīgā sajūta, ka tik daudz taču izdarīts, lai līdz tam nonāktu, bet tagad izrādās viss velti.. Protams, ja šāds "atkāpšanās'' plāns nešķiet svarīgs un ir jau zināms kā ir tad, kad pašam jātiek galā ar savām emocijām un praktiskajām lietām, tad varbūt mans domu gājiens var šķist "galīgi garām", tomēr, manuprāt, tikai retais jaunietis uzreiz pēc vidusskolas ir gana uzņēmīgs un mērķtiecīgs, lai viņu tas neuztrauktu. Gadu vēlāk uzsākt mācības augstskolā, lai iegūtu vērtīgu dzīves pieredzi, manuprāt, ir tā vērts, neatkarīgi no tā, vai viss izdevies, vai šis tas nogājis greizi.