ietekmējoties no ne tik, manuprāt, nopietnas diskusijas, sapratu, ka manī ir kaut kāda "aizmirsu izslēgt gludekli" sajūta attiecībā uz padarīto, paveikto, sasniegto un nesasniegto savā vecumā. Es nevienam nepārmetu, mācos izprast un cienīt cita mērķus vai bezrūpību, jo katram savs ceļš ejams.
Bet tā sajūta nedaudz smacē un spiež. Un kā man izprast sevi, ko es esmu "aizmirsusi izslēgts" vai varbūt "ieslēgt"?