Patiesībā mani nomāc viena problēma, kas, iespējams, varētu skart daudzus jauniešus. Man ir 16 gadu, un šobrīd es dzīvoju it kā laimīga jaunieša dzīvi - mācos valsts ģimnāzijā, iesaistos ārpusskolas aktivitātēs, man ir draugi (lai arī ne pārāk daudz, bet ir), dzīvoju inteliģentā ģimenē, divus gadus pēc kārtas esmu piedalījies Latvijas Televīzijas jauniešu erudīcijas spēlē "Gudrs, vēl gudrāks," vienu gadu pat sanāca ar milzīgu pārsvaru tikt finālā, labi komunicēju ar vienaudžiem, pēc vidusskolas ir mērķis studēt pedagoģiskajā augstskolā un nākotnē strādāt par skolotāju. Tiesa gan, esmu kautrīgs, viegli aizkaitināms, neesmu īpaši sportisks, un man ir humors, kuru saprot tikai paši tuvākie cilvēki, bet man pilnīgi un galīgi nesanāk iepatikties pretējam dzimumam, un man ir sajūta, ka es nekad nespēšu atrast sev simpatizējošu meiteni. Man rodas sajūta, ka vai nu smadzeņu puslode, kas par to atbild, vienkārši nespēj funkcionēt, lai arī interese par pretējo dzimumu dažkārt ir pastiprināta, vai nu ar gēniem kaut kas nav kārtībā, vai nu neesmu normāli audzināts. Man nav blakus meitenes, ar kuru varētu satikties, kad sirdsbalss liek, noskūpstīt, samīļot, mīlēt, justies meitenes mīlētam, un es patiešām jūtos pilnīgi neglīts, kroplīgs, un nelaimīgs. Ir skumji paskatīties uz klasesbiedriem, kuri spēj iepatikties jebkurai sev simpatizējošai meitenei, un viņu acīs es jūtos kā neveiksminieks. Kā Jūs man varētu palīdzēt, lai es reiz kļūtu laimīgs?
36
