Es teiktu, ka Cukenbergam ir nospļauties, ko pasaule domā par viņa sievu. Viņam ir svarīgi, ko viņš par viņu domā un ko pasaule domā par to, ko viņš pārdod.
Manuprāt, tā arī ir pareizākā pieeja. Vienmēr smīkņāju par tiem ieteikumiem nolaist latiņu. Kādēļ gan? Kāpēc būtu jāsamierinās ar to, ko var dabūt, nevis to, ko vēlies? Ir cilvēki, kam ir labo ar "vismaz kaut ko", es neesmu no tiem. Vai nu to, ko gribu, vai iztieku bez.
Neviena nepazīst to situāciju, kad klejo pa veikaliem, meklējot ideālās kurpes, pēc divu nedēļu meklējumiem paņem kaut ko, kas apmēram atbilst, bet vēl pēc nedēļas ieraugi to, ko kāroji, taču vairs nevari dabūt, jo ir jau tās "apmēram īstās"? Tā Tu staigā tajās, apmēram īstajās un visu laiku sūksties par to, ka pasteidzies un tādēļ nedabūji to, ko kāro. Šo situāciju var attiecināt uz jebkuru dzīves sfēru, arī vīrieti.
Es nolēmu neko nemeklēt, ja nav tāda, kādu gribu, tad man nevajag. Paņēmu kaķi, lai nejustos mājās vientuļa un tā arī dzīvoju. Tas, ko es gribēju, uzradās no turienes, no kurienes es to galīgi negaidīju.