Ar draugu esam drusku vairāk kā gadu kopā. Viss ir bijis jauki un forši. Pēdējā laikā ir tāda situācija, ka viņam biežāk gribas būt vienam, mazāk arī dod ziņu, kad ir prom (nejau vispār necik, bet ne kā agrāk). Agrāk, ja es biju kādā pasākumā, kur viņš nebija, visu laiku deva ziņu par sevi, satraucās par mani, rakstīja ko mīļu. Īpaši, ja pats ar draugiem bija iedzēris. Nu ar viņu par šo runāju, šis uzreiz uzsprāga, ka es pārspīlēju - viņam ir pieradums, tādēļ tagad viss tā. Kad jautāju, vai mīl, atbildēja - jā, mīlu, bet ir arī pieradums. Vai tas ir slikti? Man sākt to uztvert kā beigu sākumu?
Es cenšos nepārspīlēt, bet agrāk tomēr esot atsevišķi, es jutu kaut kādu mīļumu, tagad tik jūtu, ka labāk par to nerunāt, citādi viņš uzsprāgs un es vēl palikšu vainīga.
2
