Savstarpēja cieņa ir obligāta. Pašai ir gadījušās situācijas, kad kādas mātes - varones sindroms ir bijis pārlieku intensīvs maniem nerviem. Piemēram, ziema, brauc divas jaunās māmiņas ar ratiem pa ietvi blakus, eju pretī. Viņas nemaz nedomā pabraukt gabaliņu viena aiz otras, lai es varētu normāli paiet garām. Nostājos vienai priekšā un gaidu, kad viņa mani palaidīs, jo kupenā kāpt netaisos. Viņa, protams, sāk ķērt, ka viņai nekas nav jālaiž, viņai ir bērns utt. Vai arī veikalā, stāv pie piena produktiem un lasa sastāvu, rati priekšā, es netieku pakaļ precei, kuru vēlos. Aizeju paņemt šo to citur. Atnāku atpakaļ, vēl stāv. Palūdzu, vai nevarētu padot jogurtu x, jo rati priekšā. Man uzbrēc, lai gaidu. Pēc tādām ir jānopūšas, jāatgādina sev, ka tas ir viens indivīds. Jāteic, ka pret tādām, kas šeit poziocionēja sevi kā priviliģētākas, kas var darīt ko un kā grib, mana attieksme būs negatīva. Nevar prasīt pret sevi iecietību un iejūtību, ja no savas puses nekāda izpratne nav, bet tikai tukša bravūra.
Tās, kuras apgalvo,ka var nepiesegties, jo ir dažas, kas vulgāri ikdienā ģērbjas, jūs savam bērnam mācīsiet, ka, ja Pēteris sit un spļauj, tad jūsu bērns arī var?