ticīgās

Neticu. Baznīcu neapmeklēju.
Nespēju padarīt sevi par aklu kalponi kaut kādai idejai, kurai nav nekādu pierādījumu un kura māca lietas, kas man nav pieņemamas(piemēram, nevis aizstāvēt sevi un cīnīties, bet paciest, klusēt un ''griezt otru vaigu''. Arī mīlēšanos un baudu par grēku neuzskatu utt).

nakts_nakts, nu mīlēšanās nav grēks tad, ja tā ir laulībā. Mīlēšanās paredzēta diviem cilvēkiem savā starpā, kas ir devuši viens otram solījumu. Principā, tur ir ļoti liela jēga tajā, jo tas ir ne tikai fizisks, bet arī garīgs process, kad divi cilvēki mīlējas, ja cilvēki pēc tam šķiras, paliek emocionālas rētas utt.. Es par to arī daudz esmu domājusi savā kristietības sākuma posmā :)

Neesmu ticīga.
Baznīcu apmeklēju tikai tad, ja esmu uzaicināta uz kādu pasākumu, kas tur notiek(kāzas, kristības utt). Man nav intereses par šīm tēmām, Bībelei savu dzīvi pakārtot nekad neesmu vēlējusies un kā sūdīgs cilvēks tāpēc arī nejūtos.

Turklāt, katru reizi, kad dzirdu par bērnu izmantotājiem - priesteriem, paliek nelabi. Vienkārši pretīgi, ka var sludināt kaut kādus svētos tekstus un to, kā dievs visu redzot, kā grēkot nedrīkst un tajā pašā laikā izmantot bērnus. Bezmorāles cilvēki māca citiem par morāli un kaunina citus par grēkiem, lai gan tas, ko viņi paši dara...

Esmu kristīta un bērnībā ticēju dievam, jo mani tā audzināja un regulāri vazāja pa baznīcām. Ļoti spilgti atceros, ap 7 gadu vecumu uzzināju, ka kāds cilvēks pasen bija nomiris, skatījos uz griestiem un teicu: "Dievs, tu esi dirsa!" :D Drīz vien sapratu, ka tas viss bija pilnīgas muļķības.
Ateiste laikam arī nebūšu. Ticība augstākiem spēkiem man neliekas kas nenormāls, lai gan pati īsti neticu. Bet man ir milzīga nesapratne par cilvēkiem, kas bībeli un baznīcu uztver nopietni. Tas gan ir vāks.

Esmu gan kristita, gan iesvetita, laulaashos ari bazniicaa un nesaprotu zaimoshanu, kad precas galigi neticigie. Teatris.

Es protams ļoti atvainojos jau tagad par to ko teikšu, bet tomēr.. iet ar plīvuru un bērnu pie sāniem, kas sadzīvots pirms kāzām nav teātris?

Seliina, a kursh teica ka buus pliivurs? Nav jau taa, ka nekas nemainaas shaja situacijaa un macitajs ar pirkstu nepakrata. Pie Dievagalda piemeram es nedrikstu iet.

Man mamma un patevs iet uz baznicu katru nedeelu. Pati esmu gan kristita gan iesvetita, bet ipasi neeju uz baznicu. Aizeju uz Ziemassvetkiem & lieldienam. Ja kaadas kaazas, kristibas tad jaa;)

Esmu kristīta, bet uz baznīcu praktiski neeju. Neesmu tajā visā patriotiski iekšā. Neteiksim , ka aizraujos ar to visu, bet savā mazajā, noliedzošajā sirds kambarīti tomēr sliecos piekrist, ka kaut kas jau ir..Tā jau par daudzām lietām varētu aizfilozofēties , lai atrastu izskaidrojumu kaut kam.

Bet tomēr, man ļoti patika šodien internetā izlasītais citāts. Ļoti piekrītu: Ja mēs sakām, ka Dievs ir viens, tad kāpēc cilvēkiem ir jādalās ticībās? To cilvēki ir izdomājuši, lai būtu vieglāk, lai varētu vadīt baru un tam kaut ko iestāstīt.

Nu tad laikam jaucu komentārus kāzu beztēmā.
Vnk man liekas, ka mūsdienās baznīcas ar savām ticībām ir tā modernizējušās, ka laulā visus pēc kārtas.. tāpēc tikai loģiski liekas, ka beigās sanācis ir tā, ka arī neticīgie izvēlas baznīcu.. skaistuma dēļ. Tur laikam pieņem visus - ticīgos, neticīgos, grēciniekus, zaimotājus.. par attiecīgu samaksu laikam var visu :)

Es atkal nesaprotu tos cilvēkus, kas grib laulāties baznīcā, kristīt savus bērnus, nēsā krustiņus, bet netic Jēzus krusta upurim. Kāda tad tam jēga?

Seliina, laikam gan sajauci. Vispar pliivurs veikalaa jaizsniedz pret ziimi no ginekologa par nevainibu.

Redzi, tur jau ta lieta. Baznica visus pienem, jo Jeezus ari nevienu neatraida. Bazniica ir modernizejusies, taa manari shkiet, tapec parsteidz kaut kadi parspiletie izteikumi par paaraako stingriibu. Tik traki nav. Baushlji ir loti labi piemerojami sadzivei, nu nekaa tada neizpildama tur nav.

Dievam neticu, kristīta esmu , meitu kristīšu uzskatu, ka tas ir vecāku pienākums, baznīcu neapmeklēju pat svētkos :-) nākotnē plānoju laulāties baznīcā , bet tas vairāk tā pat smukumam un tusiņam

Reliģijai manā dzīvē ir liela loma. Ticu Dievam, cenšos arī visu attiecīgi ievērot. Neesmu gan kristiete tāpēc baznīcā iešana atkrīt.

Es ticu kaadai augstaakai energijai,kas vada muus...

Hmm, kādreiz ļoti neticēju domāju ka tas viss ir izdomāts utt. Bet tad kad sāku augt un attīstīties, un skatījos uz sevi no malas. Sāku lasīt citādākas grāmatas, kas nav tēmētas uz reliģiju ( līdzīgas The Secret ) ļāvu sev skatīties uz lietām plašāk. Ja neticu Dievam, tas nenozīmē kad esmu neticīga. Man pašai ir savs Dievs kam es ticu, bet neuzskatu ka man ir vajadzīgs lasīt Bībeli un lūgties pēc tiem parametriem. Varbūt kad paaugšos domas par to mainīsies, bet pagaidām redzu brīnumus vienkārši ticot. Domāju ka visssvarīgākais ir ticēt, un saprast to ja kaut kas notiks nelāgs, vai plāni mainās,jāsaprot ka bija lemts, un ir lietas, momenti ko mēs nevaram izmainīt jo mums ir jāieziet cauri arī sliktām dienām, lai pretī dabūtu labākas. Ja nevaru mainīt situāciju, mainu attieksmi

Agrāk gāju bieži uz baznīcu, pēdējos gadus esmu palaidusies, aizeju tad, kad esmu Aglonā. Esmu gan kristīta, gan iesvētīta, gan iestiprināta, ja precēšos, tad arī noteikti baznīcā, jo man tas ir ļoti svarīgi.
Man ļoti patīk, ka baznīcas ir kļuvušas mūsdienīgākas un arī mācītāji iet līdzi laikam.

meitu kristīšu uzskatu, ka tas ir vecāku pienākums

wee, kāda velna pēc, ja pati ar reliģiju nedraudzējies? Tusiņš, dāvaniņas? Vai tomēr kaut kāda ticība ir, tikai pati priekš sevis arī noliedz?

Seliina, laikam gan sajauci. Vispar pliivurs veikalaa jaizsniedz pret ziimi no ginekologa par nevainibu.

The..one, tu to tā kā nopietni? :D Un, ja vēlas zagsā sarakstīties vai kāzas jūras krastā, tad balto kleitu un plīvuru nevar, jo nav ginekologa izziņas? Kopš kura laika plīvurs ir dievticīgo privilēģija?

Es protams ļoti atvainojos jau tagad par to ko teikšu, bet tomēr.. iet ar plīvuru un bērnu pie sāniem, kas sadzīvots pirms kāzām nav teātris?

Peec taadas logjikas sen jau gadriiz visas preceetos zaljaas/orandzaas kaazu kleitaas bez pliivuriem un pliivurus kaa taadus vairs nerazjotu.