ticīgās

Es eju uz baznīcu regulāri, lasu Bībeli ikdienā. Ticu Dievam, kā arī esmu vairākkārtīgi pārdzīvojusi to, kā pārdabiski sakārtojas dažādas dzīves situācijas, pateicoties lūgšanām. Ir pat bijušas reizes, kad tikai prātā nodomāju, Jēzu, lūdzu palīdzi un atbilde nāk momentā. Tā kā Jauno derību esmu izlasījusi vairākas reizes, uzskatu, ka pati būtība nav baznīcā iešanā vai neiešanā, bet gan ticībā un tajā, kāds ir tavs sirds stāvoklis, tajā cik patiesi cilvēks nožēlo savus grēkus un izvēlās sekot Jēzum. Ir daudzi cilvēki, kas sēž baznīcā, un pieskata sevi ticīgajiem, veic dažādus rituālus, taču tajā pašā laikā apzināti grēko, dara pāri citiem cilvēkiem utt. Kam liekuļot, Dievs tāpat redz visu.

Par jautājumu, vai nav, kam tas vajadzīgs utt. Uzskatu, ka cilvēks sastāv ne tikai no miesas, bet katram cilvēkam ir arī dvēsele, loģiski, ka pēc nāves dvēselei kaut kur ir jāpaliek, jautājums ir - kur. Parasti ateisti apvainojas, ja viņus nosauc par bezdvēseles cilvēkiem, kā arī bieži pat ateistiem gribas ticēt, ka pēc nāves viņi nonāks labākā vietā, jo bijuši "labi cilvēki", bet diemžēl tā nebūs. Kā arī krītošā lidmašīnā ateistu nav.. :) :-P

Ir pat bijušas reizes, kad tikai prātā nodomāju, Jēzu, lūdzu palīdzi un atbilde nāk momentā.

Man arī bijis tāds moments, tikai Jēzus vietā piesaucu Kosmosu. Spēks jau ir tajā domā, ko raidi nevis vārdā, kuru pielūdz. :)

Neiekarota Pilsēta, tas ir viens no piemēriem, kas liek man ticēt Dievam, protams, ka "palīdzību" ir iespējams saņemt arī citos veidos, piemēram, kā to dara ekstrasensi, burvji utt, jautājums, ir kas Tev šo palīdzību sniedz un kam Tu kalpo.

Man jau liekas, ka domu spēks ir viens. Ok, varbūt vēl varētu būt labais un ļaunais domu spēks. Bet, ja es savā lūgšanā saku: "Lūdzu, palīdzi, Jēzu!", tad Jēzus vietā tikpat labi varu teikt arī "Andris Kalniņš". Ja pēc tam mana doma piepildās, tad tāpat visi Kalniņu Andri mierīgi dzīvo savas dzīves, rok kartupeļus dārzā, ved bērnus uz skolu, ne jau ir man konkrēti palīdzējuši domas piepildījumā. Vienkārši doma ir aizgājusi pareizo taku. Nav tik liels svars tam, kuram vēlmi lūdzam piepildīt, kā vienkārši labajai enerģijai, kuras virzienā domu sūtām.
bet tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis. :)

Pasaulespilsone - neesi Jēzus vietā mēģinājusi saukt savu vai kāda cita vārdu? domāju, ka rezultāts būtu tāds pats. Atbilde nāktu un tam nebūtu nekāda sakara ar KALPOŠANU kādam.
Tiešām jābrīnās, ka 21.gs. kāds kādam kalpo. Pie tam tik ļoti izdomātam pasaku tēlam un ienesīgam biznesam.

Neesmu kristīta, baznīcu apmeklēju ļoti reti un tad tam ir kāds pamatots iemesls, apstākļi utt. Esmu pat gadījusies Aglonā augustā tajā "pasākumā".
Vecmamma ir mācījusi gan lūgšanu skaitīt, gan rožukroni atstājusi man, centusies iemācīt cienīt svētītu ūdeni, baznīcas grāmatiņas un tādas lietas... Visu, ko zinu par ticību un reliģiju, viņa iemācīja, bet nepieskaitu sevi pie tiešām reliģiskiem cilvēkiem. Lai gan vairāk tomēr ticu Bībelei, nevis evolūcijai (t)
Par laulībām baznīcā stipri šaubos, bet ja vajadzēs, tad gan jau tikšu arī kristīta un apgūšu visu vajadzīgo, lai viss būtu pēc programmas :-P

Agrāk, kad īsti neticēju Dievam, arī mēģināju "sazināties" ar kosmosu, meditēt, pozitīvo domāšanu utt. , bet kaut kā man tas nu tā, nevisai palīdzēja...

Piemēram, kad tagad pieaugušā vecumā pirmo reizi biju apzināti baznīcā uz Dievkalpojumu, es visu Dievkalpojumu raudāju, mani tas tā aizkustināja, bet nevis no skumjām, bet tā kā no iekšas, tā kā no gara, tad es patiesi nožēloju grēkus un atnāca tāds pārdabisks miers, arī tagad, piemēram, kad klausos kristīgo radio, vai esmu Dievkalpojumā jūtu siltumu, ko nevaru izskaidrot nekā citādāk, kā Svēto Garu. Vīrs arī bieži ir teicis, ka jūt siltumu no manis tieši tajā brīdī, kad es domās lūdzu (ja neesmu teikusi, ka to daru). Iepriekš nekādas tādas pardabiskas pieredzes man nebija (mana dzīve izmainījās apmēram pirms pusotra gada). Iepriekš biju bijusi dažādās baznīcās ekskursijās utt, bet man kaut kā tas vispār neuzrunāja, nepatika arī tur uzturēties, pat izlikās, ka reibst galva.

Augstākam spēkam ticu, baznīcai kā (vienīgajam) vidutājam nē.
Reizēm, kādos svētkos uz baznīcu aizeju. Esmu guvusi ieskatu arī tajā, kas notiek baznīcas iekšienē. Negribu nevienu nosodīt vai uzprasīties uz diskusiju, bet, manuprāt, Dievs un baznīca ir divas atšķirīgas lietas.

Es bērnībā ļoti ticēju, gribēju iet uz baznīcu utt. Tad nāca totāls ateisma un nolieguma periods. Tad sāku pastiprināti interesēties par dažādu reliģiju vēsturi, izzināt likumsakarības, sāka tas viss tīri teorētiski interesēt, ietverot filosofiju. Un tagad man ir izveidots savs vidusceļš, pilnībā nepieslejos nevienai reliģijai. Uz baznīcu speciāli neeju, baznīcā neprecējos. Pēdējo reizi biju, kad mani uzaicināja kļūt par krustmāti. Reizēm ieeju paklausīties kādu koncertu.

Man patika nesen izlasīta doma, ka ir liela atšķirība starp reliģiju un garīgumu. Ar nepareizi izprastu reliģiskumu pārņemti cilvēki reizēm uzdodas par garīgiem cilvēkiem un no malas tas izskatās ērmoti.

Zipčik, George Carlin vietām zinu no galvas :D Jā, You are not alone!!!

Pasaulespilsone, ak, pedejo reizi tadas sajuutas dievkalpojuma laikaa bija 15 gadus atpakal. Tagad bail paskatiities sevii, meginu distanceeties, jo zinu, ka sakshu raudaat.
Esmu gan kristita, gan iesvetita, laulaashos ari bazniicaa un nesaprotu zaimoshanu, kad precas galigi neticigie. Teatris.
Patiesiibaa baushli maaca, kaa nebuut cilvekam-suudam. Taas ir vispareejaas lietas, kaa dziivot nenodarot citiem paari kaa moraali, taa fiziski, kaa ari maaca pazemiibu. Neatceros, kas te shausminajas par vardu "kalpot", bet tas jaamaak arii. Nolikt sevi malaa, uzupureeties, nevis tikai par sevi domaat. Domaju, ka stipri ko lidzigu gan jau maaca ari visi budismi-shmudismi. Kopeja lugshana mulsina? Bet muuki lotus pozaa nemulsina?

Neatceros, kas te shausminajas par vardu "kalpot", bet tas jaamaak arii. Nolikt sevi malaa, uzupureeties, nevis tikai par sevi domaat.

Uzskatu, ka man nevienam nav jākalpo. Vienīgais cilvēks, ar kuru visu mūžu būšu kopā - es pati. Un neizslēdzu faktu no morāles, ka otram ir jāpiedod, jāpalīdz, jāmīl līdzcilvēki u.tml. Bet to visu var darīt arī bez sevis pazemošanas.
Ja kādam kalpot, tad varbūt vienīgi zvēriņiem, jo tie paši nevar sevi tā aizstāvēt un pateikt, kas viņiem sāp.

Un nesaprotu, kāpēc man apzināti sevi jānoliek zemāk nekā to, kuram kalpoju. WTF? Ja jau cilvēkam jākalpo, tad arī tas, kuram kalpoju, kaut kam kalpo. Tātad sanāk, ka esam vienlīdzīgi, jo abi kaut kam kalpojam. Bet kāpēc tad man viņš jāuzskata par augstāku? Tikpat labi, ja viņš kalpotu man, viņš uzskatītu par augstāku mani, tātad atkal sanāktu, ka mēs abi esam vienlīdzīgi. Sviests.
Diez vai tāpēc, ka es nevienam nekalpoju, bet tikai palīdzu, pasniedzu roku, samīļoju un uzklausu, kad vajadzīgs, esmu sliktāka nekā tie, kas iet baznīcā par to atskaitīties.

vārdu kalpošana dažas te uztver tikai vienā nozīmē ;-)
lai nu kā-

uzskatu, ka, piemēram, rūpēšanās par bērnu arī ir sava veida kalpošana- kā the_one rakstīja, tā ir uzpurēšanās cita labad, un nevajag tagad uzskatīt, ka mamma tagad par vergu paliek :D

ak tu tētīt, un ja es savā draudzē palīdzu ko izdarīt, esmu iesaistījusies kādā darba grupā ( ko mēs tā arī saucam par kalpošanu), tad es automātiski nepārvēršos par kalpu/ vergu. tieši otrādi- es priecājos, ka man ir spējas kaut ko izdarīt, nevis tupi sēdēt malā un domāt ''nē, sevi šitā es nepazemošu'' :D

Bet kāpēc to jāsauc par kalpošanu? Kāpēc tas viss ir jāsapin ar pazemību? Tās ir loģiskas lietas - rūpēties par bērnu, mīlēt vīrieti, uzklausīt cietēju, palīdzēt cilvēkiem. Tā nav pazemošanās, tā ir cieņa, ir pat gadījumi, kad to var saukt par pagodinājumu. Kāpēc ētiskiem jēdzieniem jāpiešķir kaut kādas stulbas negatīvas konotācijas? Nevajag kalpot, vajag priecāties un palīdzēt!

Neiekarotā Pilsēta - Tu esi viena burvīga emancipēta 21.gs. sieviete! Vismaz tā izklausās!

Mc, tu mani pareizi saprati. Ne tik drastiskaa noziimee jauztver shis vaards. Tieshi taa, palidzeshana citiem ir sava veida kalposhana. Nu sauc to ka gribi, doma paliek taa pati.

Neticu, un baznīcas neapmeklēju.

Ticu, bet uz baznīcu neeju, jo varu visu izdarīt mājās.

Baznīcu neapmeklēju un nekad to arī neesmu tā īsti darījusi(neskaitot kristības,kāzas..). Baznīcas uztveru kā apskates objektus/krāšņas ēkas un tas arī viss! Taču esmu ticīgā! Tāda netipiskā:-D