Sportistu draudzenes

Iesaku atrast Tev aizraušanos, superīgo vaļasprieku, kurā var nodoties mirkļos, kad puisis nevar būt blakus :)

Atkal viens homoseksuālists. Nu priekš kam tev ērzeli ņemt ānī no cita puiša?

es biju kopā ar sportistu 2 gadus, bet pati arī sportoju nopietni tajā laikā. pēc tam guvu traumu, kas liedza turpināt, pus gada laikā, ko pavadīju mierīgā režīmā, sapratu, ka vienīgais, kas vienoja, bija sports.. to laiku, kad nesportoju, jutos tāpat kā tu - par maz laika viens otram.

Varians - pašai nodarboties ar kādu sporta veidu, tad abi no ritiem, vakaros un abi brīvdienās būsiet aizņemti :-D

Kas par sporta veidu? :)

Mans draugs arī sporto, un bieži brīvdienās ir spēles, tad nu dodos līdzi vai pavadu laiku ar draudzenēm.

mans vecais spiningo bez apstājas, es viņam par atriebību vienu nakti āķi iemaucu tajā vietā

viņš man pēc tam sasmirdušu zivi tur iebāza, bet bija tā vērts

Pusotru gadu tikos ar sportistu, treniņi katru dienu, nedēļas nogalēs sacensības. Iesākumā par viņa piekopto sporta veidu neko nezināju, nebija arī intereses. Bet, lai viņu biežāk redzētu, sāku iet uz sacensībām, atbalstīju, braucu līdzi uz turnīriem ārzemēs un tā lieta kaut kā aizgāja, sāka pat interesēt un aizraut konkrētais sporta veids, jo cilvēks bija ļoti svarīgs. Tā kā, ja ir vēlme, var pielāgoties.

Saprotu, ka tā ir kāda komandas spēle. Tādā gadījumā nav pat variantu, ka tu varētu sportot kopā ar viņu, ja vien netaisies iekļauties komandā, kas ir nereāli. It īpaši, ja pašai sports tā so so. Atliek vienīgi braukt uz spēlēm, just līdzi un iepazīties ar citiem līdzjutējiem un sportistiem (sportistu draudzenes, māsas utt.). Es tā darīju, man patika. Viņa sports kļuva par dzīves sastāvdaļu mums abiem. :)
Novērtē, ka Tev ir tik mērķtiecīgs (citādi nopietni ar sportu nenodarbotos) draugs, kuram vienīgās intereses nav Contrastrike vai katras brīvdienas pavadīt, skatoties bosleju. ;)

Mans pirmais vīrs bija sportists, pie režīma pieradu, bet tas pēc gandrīz 8 gadu kopdzīves varēja but faktors, tam, ka atsvešinājāmies. Katram radās aizvien vairāk savas intereses, bet ar vien mazāk kopīgā. Bet paši jau vien vainīgi, pietiekoši nerūpējāmies par attiecībām. Līdz sapratu, ka es tā vairs nevēlos dzīvot. Bet sports protams nebija tas, kas mūs izšķīra, tik viens no iemesliem.
Ja svarīgs vīrietis, tad var pielāgoties, braukt līdzi, just līdzi, iet caur visiem pārdzīvojumiem kopā, sports nav nemaz tik viegls dzīvesveids.. Traumas, daudzi svētki iet garām, jo spēles, savs režīms, treniņi, nogurums, zaudējumi, bet tik pat ir pozitīvā -gandarījums par sasniegumiem, uzvarām, sportisks vīrietis līdzās! ;)

Visas manas atticības ir bijušas ar sportistiem (futbols,hokejs,basketbols) , man laikam šadas attiecības patīk vislabāk, jo ir katram sava nodarbošanās. Ar laiku jau pierod , laikam vienīgais kas neapmierina , ka tuvākie draugi ir paši komandas biedri un arī viņi zinās kas notiek jūsu attiecībās. Man vienmēr ir paticis sports kaut gan nenodarbojos ar to pati, bet skatīšanās vien aizrauj. Esmu apmeklējusi visas puišu spēles , tās emocijas un redzot savu puisi citā gaismā ir jauki , kā arī vienmēr esmu mudinājusi iet uz priekšu un gūt panākumus.

Viss atkarīgs cik ilgi esat kopā , ja neilgu laiku tad pie tā pierod. Ja jau esi ilgāku laiku un vel jo projām neapmierina tad varbūt šīs attiecības nav priekš tevis. Sportistiem pirmā vietā ir sports un tad meitene,ģimene un draugi.

Paldies par atbildēm.
Basketbols.
:)

Pašai attiecības ir ar kārtīgu sportistu un sports arī nav tāds kurā es varētu iesaistīties. Tad nekas cits neatliek kā vien samierināties, jo pats puisis ir ļoti svarīgs.

Arī mans vīrs ir sportists un treneris. No rīta darbs, vakarā līdz 11 treniņi un tad mājās... ned nogalēs sacensības...

Pieņemu to, jo zinu cik viņam tas ir svarīgi, braucu līdzi uz sacensībām, jo viņam ļoti patīk ka interesējos par to.. un laika vairāk kopā tā pavadām.. Nekad neko par to sporta veidu nebiju dzirdējusi bet mācos.. :) ja cilvēks ir svarīgs, tad iemācās ar to sadzīvot :)

Nejau tikai ar sportistiem ir tā :) Vīram ir autoserviss un tajā pašā laikā sirdslieta +taisa sporta mašīnas driftam+brīvdienās brauc ar moci(krosinieku), +mācās un pilveidojās mājās, maz laika pavadām pašreiz, bet esmu pieņēmusi, esam
viena komanda :)
Saprotu un interesējos par viņa lietām, un man patīk, ka viņš nenīkst uz vietas randomā skrūvējot, bet mācās un pilnveidojās savā jomā.

oi, divreiz vienu un to pašu gandrīz teikumā uzrakstīju :D

Ja vien tas sports nav šahs, labāk pamet to lūzeru. 99% procenti sportistu nedraudzējās ar intelektu un ir stulbāki par aptaurētu, garīgi atpalikušu, visu mūžu aplokā un savos sūdos turētu cūku.

Mans draugs arī basketbolu spēlē. Protams, vairāk hobija līmenī, taču esmu pie tā pieradusi un pat ļoti atbalstu. :)

Īstenībā man pat pietrūkst laika, kad gāju uz puiša sacensībām, skatīties, kā viņam veicas. Man liekas, ka tur jau arī ir tas lielākais prieks, motivācija sēdēt un skatīties. Jāatzīst, ka mans puisis bija aizrāvies ar nežēlīgu sporta veidu, tāpēc būšana blakus reizēm bija emocionāli ļoti noderīga - i man vieglāk redzēt, kas ar viņu, i viņam vieglāk, būs kāds, kas roku paturēs, ja uz slimnīcu būs jābrauc.
Katrā ziņā es viņa hobijus (sportu) ne tad, ne arī tagad neuztveru kā apgrūtinājumu vai šķērsli attiecībām. Manu grafiku tas neietekmē, cik varu, cenšos pielāgoties un viss.
Varbūt man tas ir pieradums, jo man visi tuvie vīrieši +/- ir bijuši aizņemti ar smagām nodarbēm, kas prasa daudz laika, darbiem, kuri nesākas 8 un nebeidzas 17. Ja tu otru mīli, tu atradīsi laiku viņam. Tā varbūt ir nodeldēta, bet tomēr - patiesība.

oiiii, man par to būtu daudz, ko teikt :-D:-D:-D
Bija brīdis, kad par to ļoti pārdzīvoju (pa retam vēl tagad uznāk tādi).
Mans draugs pēc dabas ir ļoti mierīgs, nosvērts cilvēks. Kad esam divatā, dod priekšroku mierīgām aktivitātēm (patīk pasēdēšanas draugu lokā, kino), kamēr es dodu priekšroku garām pastaigām, kkam aktīvam. Bet tad, kad nonāk laukumā, ir pavisam cits cilvēks: tās emocijas, kas plūst pāri malām spēļu kulminācijās, izšķirošos brīžos. Spēj ar savām emocijām pacelt komandu arī tad, kad iet grūtāk. Dažreiz žēl, ka visu savu enerģiju ir atdevis sportam un man sāk šķist, ka priekš manis paliek par maz :-D
Un jā, protams, spēles brīvdienās... Nu nevaram mierīgi pamosties svētdienas rītā, paskatīties kādu filmu: viņam jāceļas un jādodas uz spēli... ahhh....
Pati esmu samērā sportiska, bet viņa sportaveids nepadodas (viņam vecāki gan visu dzīvi aktīvi nodarbojas ar to pašu sportaveidu), tāpēc tad, kad dodamies uz draugu/radu rīkotajām lielajām sporta spēlēm, reāli jūtos neērti. Jo pat vecāki spēlē labāk par mani. Un tad citreiz vēl tie komentāri no citām malām.... Nav manam draugam laika man aktīvi mācīt šo sporta veidu. Abi jau tā aizņemti ar skolām/ darbiem esam!