Liek justies kā princesei

Taas lietas, kas mani dara laimiigu un liek justies miileetai nav par naudu nopeerkamas. (l)

Akk, tādu lietu ir ļooooti daudz! Es pat nespēju visu atcerēties.. Sākot ar tradicionālajām pārsteiguma brokastīm gultā, kopīgiem SPA apmeklējumiem, ceļojumiem.. Reizēm vienkārši garām ejot kādam veikalam ievelk iekšā, izvēlās kādu kleitu un nopērk, lieki piebilst, ka gaumes izjūta viņam ideāla, perfekti zina, kas man patīk! Un ir vēl daudz, daudz citu īpašu lietu... Mīluuuu viņuu! (l)

Bet piekrītu krista21 -pašas mīļākās lietas, kas tiešām dara laimīgu nav par naudu nopērkamas!

Par naudu pērkamās lietas man kaut kā vienaldzīgas. Patiesi kā princesei puisis var likt justies ar savu izturēšanos, cienot, apskaujot, noskūpstot utt, :-)

mīļotais cilvēks liek jums justies kā princesēm

- tas neiet kopā ar materiālām lietām :)

Padarot lielaako dalju maajas darbu manaa vietaa, pagatavojot manua miiljaakos eedienus. Ir arii rotaslietas savaam rokaam gatavojis.

Tieši tā, arī man tās nav par naudu nopērkamas lietas, tās man nekad nav bijušas pirmajā vietā, jo neesmu materiāliste.. Bet gan attieksme, tajā slēpjas viss :) Rūpes, cieņa, mīļums, viss, viss, kas man katru dienu liek sirdij gavilēt no laimes (l)

Ja runa ir par naudu nopērkamām lietām, tad varu minēt to, ka es vispār nestrādāju. Sāksim ar to :D Viņš mani uztur, dod naudu, izmaksā pusdienas, nopērt to, ko es gribu, tik tikko no Ēģiptes atgriezāmies, jo tā bija mana sapņu valsts. Nu tā, lutina ne pa jokam. Atzīšos, ka ne vienmēr es to novērtēju, jo rodas pieradums. Jāiet samīļot. (s)(l)

Es teiktu īsumā tā - varu atļauties visu, ko vēlos. Kādreiz vien pietrūkst laiks kopā, bet savādāk varu teikt, ka viņš iemieso visu, ko es vispār no vīrieša.. cilvēka.. varētu vēlēties.

Pec 13-14 stundu nakts dežūras aiziet uz veikalu iepirkt paiku visai nedēļai.
Manis dēļ pavada pie stūres 10 stundas.

Man ir bijušas vairākas ilggadējas attiecības un ne jau dārgas dāvanas likušas īpaši justies, bet attieksme. Vīrietis ilglaicīgi mani nenoturēs un nespēs justies īpašai ar dārgām dāvanām, jo ja tā būtu, tas nedzīvotu kā tagad, bet miljonāre būtu. Man ir svarīga emocionālā puse un kā māk emocionāli paniegt nevis kārtējā dārgā dāvana. Dāvanas protams ļoti patīk, bet, lai iepriecinātu mani no sirds vajag vispirms emocionāli patīkami pārsteigt.

Ja ņem vērā to, ka manējais nav liekas naudas tērētējas, tad pirmā lielā dāvana bija uz 19 gadiem zelta ķēdīte, tad uz gaidībām zelta gredzentiņš un tagad uz 25. dzimšanas dienu zelta ķēde (tiešām ķēde, ja salīdzina ar pirmo)

Bet tā ikdienā rūpes par mani un meitu

Taas lietas, kas mani dara laimiigu un liek justies miileetai nav par naudu nopeerkamas.

Njā ko vēl neteiksiet :-D Par naudu nav nopērkamas, bet ar nabagu neviena attiecības negrib :-D

Nu no mantiskām lietām, vērtīgākās, laikam ir zelta rotaslietas. Domāju, ka tas varētu būt gredzens, kuru saņēmu 18. dzimšanas dienā, bet tas tā uz aci pasakot. Cik tas viss izmaksā, man nav ne jausmas.
Bet tiešām - ne tās mantiskās lietas man liek justies kā princesei. Tie ir tie mazie, ikdienas sīkumi, uzmanības izrādīšana, rūpes, cieņa. Tas ir daudz svarīgāk par ceļojumu vai jaunu somu. Ko man līdzēs jauna soma, ja vīrietis būs pēdējais cūka, kuram pie vienas vietas kā es jūtos. Mantiskos labumus spēšu izbaudīt tikai tad, ja vīrietis man spēs nodrošināt emocionālos.

Kurš ir teicis, ka vīrietis, kurš lutina ar dārgām mantām un ceļojumiem nespēj sniegt neko citu? Pilnīgas muļķības.Te pēc dažām runām liekas, ka tie, kas vairāk tērē naudu ne mīl, ne ciena.

Kurš ir teicis, ka vīrietis, kurš lutina ar dārgām mantām un ceļojumiem nespēj sniegt neko citu? Pilnīgas muļķības.Te pēc dažām runām liekas, ka tie, kas vairāk tērē naudu ne mīl, ne ciena.

Te vairāk tiek likts uzsvars uz to, ka to sajūtu "kā princesei" nosaka vīrieša attieksme, nevis mantiskie labumi. Ļoti apsveicami, ja vīrietis var to visu apvienot - emocionālo ar mantisko, bet dzīvē mēdz būt arī savādāk, kad dārgās dāvanas un ceļojumi ir kā atpirkšanās par nepavadīto laiku kopā, par nemāku izrādīt savas rūpes pret sievieti savādāk - samīļojot, pažēlojot, pavadot laiku kopā.

Tāpat tīri sajūtu līmeni - sauciet mani par dīvainu, bet es neatceros, kādas sajūtas man bija, kad saņēmu pirmo zelta gredzenu, piemēram. Noteikti, ka priecājos, biju laimīga, bet, lai es teiktu, ka man tas lika justies kaut kā baigi īpaši? Nē. Bet es atceros tos mazos ikdienas sīkumus, kad viņš man naktī mani sasedz un iedod buču, jo kārtējo reizi esmu notraususi nost segu, kā viņš mani sagaidīja pēc autoskolas nodarbības, kurā sēdēju 4h paģiraina un knapi dzīva - ar enerģijas dzērienu, sendviču un ibumetīnu, lai gan neko no tā nebiju lūgusi. Kā viņš vienmēr man attaisa durvis, palīdz uzvilkt/novilkt mēteli, nes manas smagās somas, atnes man naktī padzerties, ja slāpst. Pašsaprotamas lietas, bet tieši tās visas veido to mūsu ikdienu, kuru gribēdama nevaru salīdzināt ar atvaļinājumu ārzemēs.

Nu, ja jautājums ir tikai materiālām lietām, tad, nu neteikšu, ka tāpēc jūtos baigā princese, bet man patīk, kad vīrs man dāvina zeltlietas. Un viņš zina, ka man patīk, tāpēc arī vienmēr dāvina. Protams, ne jau katru nedēļu-uz svarīgiem svētkiem, mums īpašiem datumiem, kādā romantikas uzplūdā. Un, jā, arī pēc viena otra smagāka strīda, kad vainīgais izrādījies viņš :-D

Visjaukāk ir bijis saņemt puiša pašdarinātās rotiņas. Koka auskariņi, kas man ir teju universāli, jo piestāv gandrīz visam un no metāla izgriezts sunīša kulons.
Un vēl viņš man 1.attiecību jubilejā uzdāvināja paššūtu lelli, kas ir gluži kā viņš. :D

Jāatzīst, ka arī mans brālis ir spējis man likt justies kā princesei. :) Iespējams, man vajadzētu vairāk to novērtēt.