Uzvārds bērnam

Meitenes- paldies par viedokliem, bija interesanti palasit.

Nu uzvārds ir uzvārds un tēva vārds ir tēva vārds .

Manam bērnam ir tikai tēva vards, kaut nošaujies bet tas ir tēva vards, bet rakstīts tiek uzvārda ailīte.

Nopietni? Pa īstam Tev tā ir?

Es kaut kā neticu, jo ir tā kā wee saka, uzvārds ir uzvārds, tēva vārds ir tēva vārds. Un es daudz ko varu gribēt, lai bērnam pasē raksta, bet nu šeit ir tā, kā ir-vārds un uzvārds.

wee, Latvijas pasē tā mēdz rakstīt "tēva vards"? Mums jau te latvisko tā ka pec tam ir tālu no oriģināla. Kursa biedrenei bērniem ir īpatnējs uzvārds - Vārds ibn Uddin, ko latviskojusi kā Ibnudens. :D piemēru izdomāju, bet principa tāds pats. Un tas ir tēva vards bet Latvijas pase tas ir kļuvis var uzvārdu turklāt par uzvārdu ir kļuvis arī gramatiskas saiklis. :D

marissa, jā nopietni. Tepat Selīna deva skaistu latvieša vārda piemēru, man , tas ir bērnam, ir tieši tāpat vards ielikts, nu piemēram Ritvars Rūdolfs. Tēva vards Rūdolfs.
Taisot pasi man neko ne teica ne prasīja. Tiesa dzimšanas apliecība ir izdota ārzemes un pase rakstīta vēstniecībā, varbūt ja būtu taisīts Latvijā tad kasītos klāt. Bet tad es varu strīdēties ka tēvam nesmuks uzvārds.

Nē tēva vārds ir dzimsanas apliecībā un tur tam būtu arī jāpaliek.

Nu jebkurā gadījumā tas nav tikai un vienīgi sievietes lēmums...

Man jau pirms bijām precējušies vīrs pateica, ka nebūs nekāda sava uzvārda atstāšana vai likšana caur svītriņu. Līdz ar ko arī bērnam pieļaujams tikai vīra uzvārds.
Sākumā biju reāli vīlusies, jo vienmēr domāju, ka paturēšu savu uzvārdu un neko nemainīšu. Tāpat arī bērnam iespējams gribētu savu. Bet beigās jau saprotu, foršāk, ja esam kā viena ģimene :) Visiem viens uzvārds.

Savu uzvārdu bērnam liktu tikai tad, ja zinātu, ka bērna tēvs nebūs iesaistīts. Ja viņš ir tā teikt tikai "sēklas donors", tad priekš kam bērnam uzvārdu likt viņa. Bet ja esat laimīgs pāris, vienalga precējies vai ne, kādēļ nelikt tēva uzvārdu? Mammai tas prieks iznēsāt pašu bebi, tētim - ka viņa uzvārds tiek nēsāts :)

Mammai tas prieks iznēsāt pašu bebi, tētim - ka viņa uzvārds tiek nēsāts

Jē, vienlīdzīgs prieks :-D

Manam bērnam ir tēva uzvārds. Pirms mēs gatavojāmies precēties, es arī būtu ņēmusi vīra uzvārdu, bet dzīve iegrozījās tā, ka izšķīrāmies un šobrīd man ir loģiski mans uzvārds un bērnam palika tēva. Es pat nepieļauju citu variantu. Protams, ja viņa uzvārds būtu nesmuks, liktu savu. :D
Kaut kādai saiknei ar tēvu ir jāpaliek tomēr, kaut vai vismaz uzvārds.

Drauga uzvārds, bet mēs plānojam precēties, tāpēc liku uzreiz drauga uzvārdu, jo tāpat vēlāk mums visiem būs viens (l)

Bērnam jāliek smukākais uzvārds. Nesaprotu tos, kuri, lai neizzustu dzimtas uzvārds, liek tādu, ka bērnam no tā kauns.

Es varu pastāstīt par savu uzvārdu. . Man ir tēva uzvārds, Mātei savs uzvārds, savu tēvu dzīvē neesmu satikusi, bet nepatīkamos mirkļus dēļ viņa uzvārda esmu pieaugot piedzīvojusi gana. Bija uzaugot radiniece kura katrā mūsu strīdā(tas bija pusaudžu gados kad strīdi bija ļoti bieži) viņa pieminēja manu uzvārdu, viņa to pateica apmēram tā - "Ak jūs pretīgie "uzvārds", jūs visi esat vienādi!", šādus tekstus es ne vienu vien biju dzirdējusi, kas uzaugot man lika ienīst manu uzvārdu un es viņu ļoti gribēju mainīt, bet tagad gan es to nevēlētos darīt, jo mans uzvārds labi iet kopā ar vārdu, un lai nu kā būtu, tas uzvārds tomēr ir daļa manis.

Par savu bērnu uzvārdiem es nevaru spriest, vai es gribu turpināt sava uzvārda eksistenci? Nezinu, bet savu uzvārdu laikam nevēlēšos nekad nomainīt, pat ne pret vīra uzvārdu, bet vīra uzvārdu dot bērniem gan es laikam vēlētos.

kamēr dzīvojas divatā - viss šokolādē bez papīriem, bet tiklīdz bērniņš pieplusojas - jāskrien pa galvu un kaklu precēties. Ja jau nebija vēlmes oficiāli attiecības reģistrēt līdz tam, tad neredzu iemeslu uzmest lūpu pēc II svītrām grūtniecības testā.

Vai tad tā ir sievietes vaina, ka nav precēta? Man liekas, lielākajā daļā pāru sieviete ir tā, kas vēlas ko vairāk, bet viņu neprec. uzskatu, ka tādejādi virietis saglabā sev ''atkapšanās ceļu'' un neplāno 100% uzticīgi un līdz mūža galam būt kopā ar esošo sievieti. turklāt bērni neprecētos pāros parasti ir nejaušība, nevis plānoti un speciāli taisīti. Uzradās - tad nu jāpatur, daudziem tas ir stimuls, ka jāprec - jo citādi vairs nevar. Man draugu/paziņu lokā vairāk kā 90% - bija jāprec, jo palika stāvoklī

Cik es redzu, šķiet ļoti maz jaunu vīriešu, kuri brīvu prātu skries precībās, ja nav piespiedu situācija (bērns). Protams, tām, kam vīrieši 10-15 vai vairāk gadus vecaki par pašām, tām varbūt savādāk.


Par tēmu runājot, es arī - liktu savu, ja nebūtu precēta. uzskatu to savā ziņā par kaunu, ja pārim ir bērns, bet vecis pat tad nav apprecējis. man tomēr ir svarīgs tas gredzens un tā sajūta - ka ir vīrs, tas šķiet kā drošības spilvens; ka vīrietis ar to parāda, ka būs blakus utt

Citādi vīra uzvārdu, kaut gan godīgi - man ir ļoti žēl pazaudēt savējo. Varbūt nav ļoti smuks, bet žēl, ka neturpināsies.. :-/

Tev gan draugi.. 90% taa pie teejas tases to izstasta, ka berna teevu nemiil, bet appreceejaas tomer?

Un taas ir muljkibas, ka nepreceetie iekriit. Tepat maminu diskusijaa daudzas plaanoja beernu. Vispar arvien retaak iekriit, cik lasu. Man pashai bija kadreiz licies, ka 90% iekriit, bet taa nav.

Mūsu ģimenē pirmais bija mazais :) Uzvārdu likām vīra, jo viņš stingri noteica, ka savādāk nevar būt! + tāpat bija plānos apprecēties.

Tā arī viss notika un pēc 11 mēnešiem salaulājāmies un visi trīs esam zem viena uzvārds :)

Vai tad tā ir sievietes vaina, ka nav precēta? Man liekas, lielākajā daļā pāru sieviete ir tā, kas vēlas ko vairāk, bet viņu neprec. uzskatu, ka tādejādi virietis saglabā sev ''atkapšanās ceļu'' un neplāno 100% uzticīgi un līdz mūža galam būt kopā ar esošo sievieti.

Nu, labrīt! Vai tad precēšanās garantē, ka būsiet kopā mūžīgi? :D Citi apprecas, izšķiras pēc gada, citi neprecas un dzīvo kopā gadiem. Neredzu nekādu jēgu un garantiju laulībai.

Manam dēliņam ir mans uzvārds un paldies dievam. Ar bērna tēvu kopš bērna 2 gadu vecuma neesam kopā, laikam kā nojautusi, liku savu uzvārdu. Toreiz sanāca, ka bērna tēvs piekrita, ka liekam manu, jo viņš pats gribēja nomainīt savu uzvārdu uz vectēva, bet vel nebija paspējis. Tā nu esmu priecīga, ka nepaspēja.

Riebjas tas uzskats, ka neprecēta, tad jai iekrita. Pffff.

esmu neprecēta, bet bērns bija apzinīgi plānots, jo man nav bijis nekad noteikums, ka vispirms kāzas un tad bērns.

Kā arī precoties savu uzvārdu nedomāju mainīt, vai nu tikai savs uzvārds vai caur svītriņu otrs.

Ja es būtu neparecēta, tad nebūtu divu domu - es liktu savu un viss, ja draugam tas nepatiktu, tad lai iet ratā! Man gan i noteikums - vispirms kāzas un tad bērns, ja nepreci mani, tad nebūs arī nekādu bērnu.