kamēr dzīvojas divatā - viss šokolādē bez papīriem, bet tiklīdz bērniņš pieplusojas - jāskrien pa galvu un kaklu precēties. Ja jau nebija vēlmes oficiāli attiecības reģistrēt līdz tam, tad neredzu iemeslu uzmest lūpu pēc II svītrām grūtniecības testā.
Vai tad tā ir sievietes vaina, ka nav precēta? Man liekas, lielākajā daļā pāru sieviete ir tā, kas vēlas ko vairāk, bet viņu neprec. uzskatu, ka tādejādi virietis saglabā sev ''atkapšanās ceļu'' un neplāno 100% uzticīgi un līdz mūža galam būt kopā ar esošo sievieti. turklāt bērni neprecētos pāros parasti ir nejaušība, nevis plānoti un speciāli taisīti. Uzradās - tad nu jāpatur, daudziem tas ir stimuls, ka jāprec - jo citādi vairs nevar. Man draugu/paziņu lokā vairāk kā 90% - bija jāprec, jo palika stāvoklī
Cik es redzu, šķiet ļoti maz jaunu vīriešu, kuri brīvu prātu skries precībās, ja nav piespiedu situācija (bērns). Protams, tām, kam vīrieši 10-15 vai vairāk gadus vecaki par pašām, tām varbūt savādāk.
Par tēmu runājot, es arī - liktu savu, ja nebūtu precēta. uzskatu to savā ziņā par kaunu, ja pārim ir bērns, bet vecis pat tad nav apprecējis. man tomēr ir svarīgs tas gredzens un tā sajūta - ka ir vīrs, tas šķiet kā drošības spilvens; ka vīrietis ar to parāda, ka būs blakus utt
Citādi vīra uzvārdu, kaut gan godīgi - man ir ļoti žēl pazaudēt savējo. Varbūt nav ļoti smuks, bet žēl, ka neturpināsies.. :-/