Uzvārds bērnam

Esam preceejushies, visiem trim viens uzvaards - viira.

Kad precējāmies, vienojāmies, ka palikšu savā uzvārdā, bet bērniem būs vīra uzvārds.
Ja bērni dzimtu neprecētai, tad liktu tikai savu.

es ar dotu savu uzvardu ja nebutu preceti

Tā kā agrāk vai vēlāk tāpat ir doma apprecēties, tad noteikti, ka ne jau manu uzvārdu.

atstāju savu uzvārdu, bērniem gribu arī savu uzvārdu.

Manā ģimenē ir tā - vecāki precējušies, bet palika katrs sava uzvārdā un bērniem mamma deva savu uzvārdu, jo gribēja, lai ir skaists un latvisks, nevis krievu.
Par savu dzīvi esmu arī izlēmusi: 1. bērns nebūs pirms kāzām, 2. Visiem būs kopīgs uzvārds - caur svītriņu abi kopā :)

Mana liigavainja braalim ir 2 beerninji un vinjs ar savu draudzeni nav preceejies. Beerninjiem ir teeva uzvaards. Domaaju, ka taa ir vieglaak, jo gan jau ka kaut kad dziivee vinji tomeer appreceesies un tad visiem buus vienaadi uzvaardi. A citaadi, ja peec tam apprecaas, tad vecaakiem viens uzvaards a beerniem cits.. (t)

Ja mana vīram būtu nesmuks uzvārds, tad arī, protams, neņemtu ne sev, ne dotu bērniem.

Es liktu vīrieša uzvārdu. Kaut kā jocīgi, ka katram ģimenes loceklim cits uzvārds.

A ja neaprecas, tad sanāk, ka mātei viens uzvārds un bērniņam cits? Tendence tomēr, ka šķiršanas gadījumā pie mātes paliek.

Ja nebūtu precējusies, laikam jau liktu savu uzvārdu. Katrā ziņa negribētu, lai, piemēram, diviem bērniem būtu katram savs uzvārds. Nu, piemēram, ja katram bērnam savs tēvs.

Vispār jau, ja tagad precētos, es nemaz nepārietu vīra uzvārdā, paliktu savā, kas man gan daudz labāk patika, gan daudz labāk sadzīvoju ar to, bet ko nu vairs, kas izdarīts, izdarīts. Mīlestība ir akla :-D Ja mums būs bērni, tad jau tiem arī tas pats uzvārds, kas vīram un man, būs.

Mums katram ir savs uzvārds. Čakars valsts iestādes, vieglāk būtu ja visuem viens uzvārds.

Tā kā tāpat mums visiem, domājams, būs viens uzvārds, tad bērnam ir tēva uzvārds, arī tāpēc, ka skanīgāks, vieglāks nekā manējais, man tas vienmēr šķitis pašsaprotami- likt savam bērnam tēva uzvārdu, pat nepieļāvu domu, ka liktu savējo.

Tas ir ka- viram savs, bernam savs, tev savs?

Tā kā esam precēti un zem viena uzvārda, šādu problēmu nebija.

Ja man neprecētai būtu piedzimis bērns - liktu savu uzvārdu (un tā būtu arī sava veida "atriebība" vīrietim par to, ka mani neprec - ja reiz tā, tad viņa uzvàrds nav gana labs, lai to nodotu tālāk).

Agrāk uzskatīja,ja nav tēva uzvārds,tad viņu bērni esot ''bāstardi' , jo sanāk ka vīrietis neatzīst savu bērnu.
Kad man būs bērni tiem būs drauga/vīra uzvārds

Iedevu bērnam tēva uzvārdu, jo domāju, ka kaut kad mani apprecēs, tagad jau par to šaubos un nožēloju, ka bērnam neliku savu.

Esmu precēta , man ir dubultuzvards un meitai arī .

Ka ar kolegem runajam, ja jau virietis grib normalu (pec vecajiem standartiem) gimeni, tad tak nav nekadu problemu vinu aizvest uz dzimstsarakstu nodalu un vienkarsi sarakstities, ja nav naudas vai velesanas lielakam lembastam.