Es pēc ļoti tuva cilvēka nāves biju pilnībā iegrimusi sevī,daudz slimoju, nebija nekādas vēlmes kaut ko darīt. Darīju tieši ka tu teici-gulēju gultā, aizgāju no darba, pametu visus skolas darbus un ne ar vienu negribēju runāt. Nelaidu savu vīrieti nekur tālāk par uni un darbu, kaut gan arī viņš no manām raudāšanam bija piekusis un dusmojās, kas arī pabojaja mūsu attiecības.. Ir pagājuši 3 mēneši un tikai pāris dienas atpakaļ sāku iet skolā, jo saprotu, ka vidusskola ir jāpabeidz, sāku vairāk kontaktēties ar draugiem, doties pastaigās, atradu darbu, piektdien jau iešu līgumu noslēgt. Tāpat nespēju dažām lietām tikt pāri, bet tam vēl ir vajadzīgs laiks.. Uz to brīdi likās, ka dzīve apstajusies un nekad vairs nebūs kā agrāk, bet ar laiku sapratu, ka ar gulēšanu gultā nekas uz priekšu tiešām neies, lai nu cik grūti būtu bijis. Bija doma iet pie psihoterapeita vai kautvai pie psihologa, bet nebiju spēka pilna uz turieni doties, lai svešam,kaut arī speciālistam ko stāstītu.
Kā es nomierinājusies? Devos uz turieni, kur patiešām bija daudz darba, stāstīju savu sāpi draugiem un daudz reizes ar to runāju ar radiniekiem, atminos labu par mirušo, smaidu pretī debesīn ar cerību, ka mans sargeņģelis mani redz un priecājas, ka beidzot esmu "uz kājām".. Runājos ar dvēselīti augšā, stāstu kā man veicas un pasaku paldies par palīdzību. Vissāpīgāk bija sapņos redzēt to cilvēku dzīvu, kurā es histēriski raudu, lai parlircinatos vai tas ir sapnis un priecāties, ka beidzot es to neesmu nosapņojusi, bet tad psmosties un rūgti bēdāties.. Neturi sevī, runā, runā, daudz runā par to. Man uz to mirkli visai pasaulei gribējās izstastit savu sāpi, pat tev biju vēstuli garu nosūtījusi.. TURIES!!!! :-(
131
