Hmm... Tik tā aizdomājos, kāpēc ir tik normāli un saprotami, ka pēc šķiršanās bērns noteikti paliek pie mātes - cilvēka, kuram parasti ir mazāki ienākumi, grūtāk izveidot jaunas attiecības, un smagāki dzīves apstākļi kopumā? Nevis no tiesiskā viedokļa, bet tīri cilvēcīgi, kāpēc mātes nekad pēc šķiršanās neatdod bērnus vīriešiem un pašas nesakārto savu dzīvi, bet mierīgi uzņemas vissmagāko nastu, pacieš mini alimentus un gadiem dzīvo kā vāvere ritenī, kamēr vīrietis dzīvo cepuri kuldams?...
Tīri teorētiski, ja mans vīrs būtu tiktāl nogrēkojies, ka mēs škirtos - es bērnus atdotu viņam, kamēr pati maksātu alimentus un apciemoti tos, kad būtu laiks. Tad paskatītos, cik laimīgs vīrietis par šādu rīcību būtu un vai vispār vēl domātu par šķiršanos... :-P