Es 8.martu parasti pavadu pacilātā atmosfērā, jo manas dzīves svarīgākie vīrieši tad cenšas mani iepriecināt. Es arī to nesaistu ar hromosomām.
Sieviete tanks- hahhaa- es gatavojot atpūšos- aizmirsu dienas drāmas, un apkopoju domas... tas noteikti nav darbs... bet nu labi- dažām patīk pārspīlēt- un vienlīdzību pasaulē- katrs mazgā savas zeķes un taisa savas desmaizes...
tad es varu svinēt arī to, ka man ir vagīna- ja jau tas ir tikai tas, kas sievieti padara par sievieti..
Nicinu 8. martu, jo te ir saglabājušās padomju tradīcijas - vecis iešķiebj puķīti (kaut vai noļukušu tulpi), bet pretī gaida buču, gardas vakariņas un svētku pasēdēšanu, par kuru, atkal, ir jārūpējas sievietei, diži jau nu sieviešu svētki..Daudzas tā tvīkst pēc tās nieka puķes un atzīšanas par sievieti, ka izskatās nožēlojami.
Manu tēti izsūtīja 1945.gada martā uz Tomsku, bet viņš nekad sieviešu dienu nav uzskatījis par krievu, vai padomju svētkiem. Cik es sevi atceros, viņš vienmēr mammu ir sveicis ar ziediem un citādiem pārsteigumiem šajā dienā. Un īpaši lutinājis.
mani uzkurināja
sievietei būt sievietei nenozīmē pēc defaulta taisīt vakariņas un čubināt vīru. tas, ka tāds pieņēmums ir indivīda personīgais uzskats, nenozīmē, ka tas ir būt sievietei. un tālākās diskusijās par to centīšos neieslīgt, jo sievietei būt sievietei realitātē nozīmē būt ar krūtīm, vagīnu un dzemdi; nepiedēvēsim šim vizuālajam kaut kādas izdomātas `normas`.