man sekss ir nozīmīgs.
Šeit gribās piebilst, ka tas tev kļuva nozīmīgs tikai tad, kad to izmēģināji, nevis pirms vēl vispār zināji, kas tas ir un kā tas jādara...
Kopumā, vai tas ir tā vērts vai nē - to tā pateikt nevar. Jo izņemot vnk gaidīšanu līdz kāzām vēl ir vesela virkne dažādu priekšnosacījumu un sakritību. Atkarīgs arī, kas tu pati esi par cilvēku un cik laba intuīcija ir uz citiem cilvēkiem. Citreiz gaidīšana vnk principa pēc var beigties ar palielu vilšanos, jo izņemot pašu gaidīšanas faktu tu, piem., nemaz nemēģināji iepazīt otru cilvēku, saprast kāds viņš ir, nolasīt visas neverbālās zīmes un ieklausīties savā sirdsbasī. Tāpēc nevar tā viennozīmīgi pateikt - vai tas ir labi vai slikti. Citai vajagdzēs iziet caur 10 gultām, kamēr atradīs to īsto, cita spēj to īsto sagaidīt bez sexa, darot daudz un dažādas citas lietas kopīgi.
Par sevi personīgi - es gaidīju un sagaidīju. Esmu laimīga un mans personiskais viedokli - tas bija pat vairāk kā vērts. Bet... nekad neesmu bijusi naiva aitiņa, kura māk tikai blisināt actiņas. Ja izveidojās attiecības, tad cilvēku es burtiski pētīju "zem mikroskopa". Mēs bijām kā salipuši dien dienām, visur kur kopā gājām, visu ko kopā darījām (un mana dzīve bija ļoti aktīva un daudzpusīga, tā ka darīt reāli bija daudz ko, ne tikai sēdēt uz dīvāna). Nu, citiem vārdiem sakot - bijām kā precēti, tikai sexa mums nebija. Un tādā veida ātri vien izkristalizējās, kas tas ir par cilvēku un ko no viņa varu sagaidīt... Būtībā visas savas attiecības es pati arī pārtraucu, tiklīdz sapratu, ka tas nav tas, kas man nepieciešams.
Taču tas ir tikai viens piemērs. Katrs mēs esam paši par savu dzīvi un izvēli atbildīgi!