Sveikas foršās! (l) Un liels paldies visām par sveicieniem, lasīju šodien un priecājos!
Vakar tiku mājās no slimnīcas ar meitiņu, bet vakar sabrauca man daudz ciemiņi, nebija laika uzrakstīt neko. Pat somas vēl neesmu īsti izkrāmējusi, bet nolēmu, ka kamēr mazā čuč, paspēšu uzrakstīt savu dzemdību stāstu.
Tas varētu būt pagarš :D
Tātad, kā jau ziņoju, mani slimnīcā sāka stimulēt 21.05, bet nekas tajā 21. nenotika un tā arī nobumbulējos. Tad 22. jūnijā 9 no rīta pie manis uz slimnīcu ieradās draugs ar brokastīm un dažām mantām, kuras atstāju mājās. Vēlāk aizgāju pie ārsta uz apskati, pa nakti biju atvērusies pa 1,5 cm, kas nozīmēja, ka dzemdēšu tajā dienā un viss notiksies. Ar draugu nolēmām tikmēr aiziet paēst Stradiņu kafejnīcā pirms lielā notikuma, jo jutos ļoti slikti un vilka vēderu. Paēdu un jutu, ka nu ir baigās kontrakcijas, sāp nenormāli, grūti paiet kamēr viņas ir un tāda neērta sajūta, gribējās ielīst vai zemē, nejutos galīgi savā ādā (es slikti izciešu sāpes). Pateicu vecmātei, ka kontrakcijas ir regulāras, ik pēc 5 min un mani aizveda uz apskati. Teica, ka esot 3 cm un mani pārliks uz citu palātu, lai sagaidītu dzemdības. Draugs atnesa mantas un man prasīja vai tagad vēlos epidurālo, tā kā kontrakcijas vēlāk bija ik pēc 2-3 min un es locījos, tad teicu, ka jā. Uztaisīju klizmu un tad sēdēju palātā un raudāju, jo ļoti sāpēja. Likās tajā brīdī, ka nekas šausmīgāks nu nevar būt, draugs masēja muguru, deva dzert ūdeni, mīļoja un turēja kā var un beigās sajutos labi, ka viņš ir man blakus un nedaudz relaksējos un mazāk sāka arī sāpēt. Sagaidīju epidurālo, sāpēja, jo man ir skolioze un mīksts mugurkauls, bija grūtāk tur iedurt, bet beigās viss bija labi un nostrādāja. Tad paliku dīvaina, draugam teicu, ka mīlu viņu un atceros tikai to, ka runājām, cik man ir forši un, ka mana palāta ir dikti smuka :D Epidurālais man bija ap 19:00, gribēja jau vest dzemdēt, BET visas dzemdību zāles bija aizņemtas un mani uz turieni pārveda tikai desmitos. Vecmāte vēl teica, ka 2 meitenes, kurām bija jābūt pirms manis, nepaspēja un dzemdēja turpat palātās un, ka man paveicies, sagaidīju zāli. Jau ap 21:30 sāka iet nost epidurālais, iedeva man vēl vienu mazu devu, bet dzemdību zālē atkal sāka iet nost. Iedeva man mazītiņu devu, lai es paciestos un tad bija jāsāk spiest. Draugs blakus sēdēja un turēja man rociņu, kad sāku spiest, vecmate teica, ka redz galviņu mazajai un ar manu roku iedeva man galviņu pataustīt, lai ir stimuls turpināt spiest. Nebija viegli, man jau likās,ka nesanaks izspiest, bet beigās paskatījos uz draugu, saņēmos un mazā ārā bija. Draugs bija nostājies priekšā aiz vecmates un to visu redzēja un beigas arī nabassaiti pārgrieza. Tas man likās tik jauki, kad mazā iznāca, viņš tāā uz viņu skatījās, es apraudājos no laimes un mūs atstāja uz brīdi un abi viņai rociņas visu laiku glaudījām un priecājāmies līdz atnāca mani sašūt. Tiku pie 6 šuvītēm, bet katra šuve ir tā vērta.
Varbūt no malas neizklausās pēc paša labākā dzemdību stāsta, bet man tas liekas kā vislabākais piedzīvojums, kas man dzīvē ir bijis. (l)
Draugam vēl jautāju vai viņam tas neatstāja nekādu traumu, viņš pasmējās un teica, ka gaidīja ko trakāku pēc tā, ko visi stāsta par dzemdībām un, ka patika būt klāt tādā brīdī. Un arī pēc dzemdībām tagad tāds mīļāks, uzmanīgāks palicis, samīļo vairāk, pašai vairs nav jāprasās :D
208
