Vilionata
Tak nomierinies. Es arī stresoju, raudāju, kad skatījos spogulī, vīra teiktajam, lai kā viņš censtos, es neticeju un vēl aizvien neticu, par to ka esmu skaista. Man uz 40ned ir +20kg, par vairāk gan jau, lai gan ēdu tieši tāpat kā pirms grūtniecības. Iespējams, tas ir vienkārši kā man ir/būs, iespējams, dēļ tā, ka iepriekš smēķēju vai tāpēc, ka tagad vairs nekustos tik daudz kā iepriekš, jo vaļoties pa ielu man tiešām burtiski ir sāīgi, bet cenšos kustēties.
Man visu mūžu ir bijis bail no tā, ka ciskas saskaries kopā, kad staigāšu vai stāvēšu, es nezinu kāpēc, bet ko tagad - raudāju ļoti, kad tas notika un sāku just, riebjas man rokas, jo milzīgas, seja arī uzpampusi, kājas labāk nemaz nepieminēt. Laulības gredzens jau sen ķēdītē ap kaklu karājas, jo pirksti ir kā sardeles un vienu rītu piecēlos vispār ar zilu zeltnesi. Bet saproti, tu reāli nevari ietekmēt to. Protams, ka es arī gribētu būt viena no tām, kam tur zem 10kg pienāk klāt, bet nu es samierinājos, ka neesmu. Vēders man arī ir milzīgs, daktere bērnu sola lielu un cer, ka piedzims līdz pirmdienai pats, vīrs mierina, ka svars pazudīs, galvenais, lai bērniņš vesels, bet nu tas ir kā spļāviens jūra - tukši vārdi, kas nepaliek galvā, jo pati tam neticu.
Tā ka redzi, tu neesi vienīgā tāda te :D