Grūtnieču BEZTĒMA

Es domāju, ka noteikti ar otro bērnu viss būs savādāk gan mana attieksme gan viss kopumā. Varbūt būs vairāk uz kaut kādām lietām vienalga un varbūt arī būs mazāk dažādu baiļu un uztraukumu un neskriesu pie katra pikstiena (ar pirmo tas arī tagad jau ir pārgājis)
Bet tagad ja informāciju uzsucu no ārstiem, grāmatām, citam māmiņām un pašas sajūtām kā būtu labāk tāpēc varbūt kaut kādas lietas ko es daru māmiņām ar pierdzi var likties nevajadzīgas un smieklīgas.
Bet es visu daru pēc labākās sirdsapziņas

Jautājums tam kuram jau otrie un trešie bērni, jums ar otro un trešo pirmais smaids pirmie smiekli utt liekas tik pat aizkustinoši un forši ka ar pirmo vai nu tas jau tā kā ir pārdzīvots un nav tik košas emocijas?

Ai kā piekrītu katram Neons vārdam :-) lasu un smaidu pie sevis, jo atceros, cik reizēm stresoju ar pirmo bērnu par sīkumiem :-)

Saule, Tev gan forši, ka mazais jau sācis smieties :) Es ar nevaru sagaidīt, kad manējā sāks, tagad tik smaida līdz ausīm.

Manas mazās radenītes pašas prasa bučas uz atvadăm. Ejot mājās esmu jau nogājusi stāvu zemāk, kad dzirdu bļaujam, ka buču vajagot. Jākāpj atpakaļ, lai sabučotu. :-D Bērnu mammai nav nekādu iebildumu. Vispār visu uztver tā viegli. Varbūt tāpēc, ka saistīta ar medicīnu. Būs man labs piemērs.

Saule es ar katru nākamo bērnu arvien vairāk izbaudu zīdaiņa periodu, jo jau ļoti labi zinu cīņas, kas mani sagaida vēlāk un visi "pirmie" ir tieši tikpat aizkustinoši kā ar pirmo :-)

Leo_Leo, jā vakar pirmo reizi tā saka smieties laikam atdarinaja mani kad skatoties uz viņu smejos, bet nu tik forši, gandrīz apraudajos :-D
Es biju gaidījusi smieklus pēc 3 mēnešiem uz 4 drīzāk, mums tik rīt pilni trīs būs..

Es droši varu atstāt bērnu gan mammai, gan vīramātei, gan māsai, gan tētim un absolūti neuztraucos, ka viņi varētu izdarīt kaut ko sliktu, jo galu galā gan es, gan vīrs esam izaudzināti sveiki un veseli. Uzskatu, ka bērns ir šad tad jāatstāj pie radiem, lai pēc tam nav problēmas iziet darbā. Tāpat arī ar bučošanu, tā kā man ir liela ğimene, tad bērnu radi bučo daudz un bieži un es pat tam ne reizi nepievērsu uzmanību. Man ir pirmais bērns, bet es necepjos par katru sīkumu un visam pieeju ar vēsu prātu.

..jums ar otro un trešo pirmais smaids pirmie smiekli utt liekas tik pat aizkustinoši un forši ka ar pirmo vai nu tas jau tā kā ir pārdzīvots un nav tik košas emocijas?

Lai cik bērnu būtu, tāpat visi attīstības sīkumi nav mazsvarīgi vai mazāk nozīmīgi ar katru no viņiem.
Jāsaka, ka pat izbaudu kā kaut ko jauno, jo katrs bērns (kaut arī visi ir manējie) tomēr atšķiras - atšķiras gan to raksturs, gan "lēcieni" attīstībā. Un noteikti nav gluži tāpat kā ar pirmo.
Piem., meita nebija no smaidīgajām. Dēls smaida vienā laidā kopš dzimšanas. Meita attīstījās kā pēc grāmatas - viss ļoti pakāpeniski, neko neizlaižot. Dēls, skatos, ka tā lēcienveidīgi - nez vai sāks līst uz priekš un tad rāpot (kā meita), jo jau stutē dupsi cītīgi uz augšu (meita vispār to nedarīja) un izskatās, ka nelīdīs vispār, bet vai nu apsēdīsies vai nu uz reiz četrrāpus rāpot sāks. Meitai par visu bija liels "pofigs" - viņu sveši cilvēki neuztrauca un neizraisīja nekādas emocijas, bet dēls tāds vairāk emocionāls - visiem smaida, koķetē, ieklausās, pēta utt. Nav divu vienādu bērnu! Un tajā jau arī ir tas viss jaukums.

..ar katru nākamo bērnu arvien vairāk izbaudu zīdaiņa periodu, jo jau ļoti labi zinu cīņas, kas mani sagaida vēlāk un visi "pirmie" ir tieši tikpat aizkustinoši kā ar pirmo

Piekrītu!
Ir vieglāk no tā aspekta, ka jau zini, ko sagaidīt no tā visa - zini gan to, kā tavs organisms reaģēs un atkopsies, zini, kā reaģēs un uzvedīsies vīrs, radinieki, zini, kādi apstākļi jānodrošina un kas ir būtiskākais un ne tik būtiskākais visā šajā bēbīšlietā, kādas mantas nepieciešamas un noteikti zināms arī ko darīt, kad bērns raud, kas ir koliki utt. Pieredze atvieglo ikdienu un auklēšanu, bet bērns jau tāpēc nav mazāk mīļš un mazāk svarīgs.

Ja cepas, tad cepas: Kāpēc visiem vienmēr patīk izteikt pesimistiskas prognozes sakarā ar bērna audzināšanu? Kad es vēl gaidīju mazo, tad visi teica, ārprāts, gatavojies, būs ļoti, ļoti grūti, naktis negulēsi, uttt. Piedzima meita, jā sākumā nebija viegli, bet kopumā viss ir skaisti- pa dienu mazā ir samērā mierīga, naktīs neceļas. Tagad sāk biedēt par nākamo posmu: Pagaidi, tulīt sāksi piebarot, sāksies baigākās vēdersāpes, nāks zobi, naktis negulēsi un vispār būs ļoti grūti un, ka bērnam augot kļūs arvien grūtāk. Es saprotu, ka tas tā varbūt būs, bet vai tad viņi nesaprot, ka bērna audzināšana nav tikai vienas vienīgas grūtības, bet tas ir arī liels prieks? Par to kaut kā neviens nerunā. Es šito biedēšanu nesaprotu...

Es šito biedēšanu nesaprotu...

Zini kā, labāk ir būt gatavai tam sliktākajam un beigās to tomēr nepiedzīvot, nekā nebūt gatavai un beigās piedzīvot ko tādu, no kā iekrīti depresijā. Manā uztverē, tāpēc ir labāk ievākt visu iespējamo infomāciju kā var būt sliktākajā gadījumā un tiešām priecāties, ja tā tomēr nenotiek. Tāpēc es, piemēram, neizvairījos no negatīviem dzemdību stāstiem, citu māmiņu rūgtās pieredzes utt. Man tas deva sapratni, ka mums ar bērnu nemaz tik traki neklājas, kā es varbūt domātu, ja neko nezinātu salīdzinājumā. Tāpat nācās saprast, ka sievietes bieži vien pārāk mālē visu melnās krāsās, jo sastopas ar kaut ko, ko negad nebūtu iedomājušās...

Lai nu kā, mani šī "biedēšana" īpaši netraucē un pat interesē, jo tas mani sagatavo. Taču tā esmu es...

Neon, varbūt jums Kanādā citas grāmatas, bet pareizi ir tieši tā, kā tavs puika dara. Stutējas četrāpus, tad šūpojas četrrāpus, tad rāpo, tad apsēžas. Līšanu parasti asociē ar kaut kādu tonusu muskuļos, "pēc grāmatas" bērnam jālien nav.

Un par tiem otrajiem bērniem - man vēl nedaudz par agru spriest, bet nedomāju, ka uztveršu to, kā citas mammas saka, "mierīgāk". Man visas tās pašas lietas attiecībā uz bērnkopību joprojām šķiet tik pat svarīgas (ja ne svarīgākas, jo tagad esmu zinošāka) kā ar pirmo. Bučot joprojām nedošu un sēdināt arī nesēdināšu. :D

Man šķiet, ka tā "biedēšana" parasti nāk no cilvēkiem, kam pašiem kaut kas nav izdevies.

..pareizi ir tieši tā, kā tavs puika dara. Stutējas četrāpus, tad šūpojas četrrāpus, tad rāpo, tad apsēžas. Līšanu parasti asociē ar kaut kādu tonusu muskuļos, "pēc grāmatas" bērnam jālien nav.

Bišku varbūt sajaucu visu vienā putrā - meitas kopējā attīstība bija kā pēc grāmatas attiecīgā vecumā - ne agrāk, ne vēlāk. Protams, bija šādas tādas nianses, ko arī informācijas avoti pieļauj. Un kas attiecas uz līšanu, tad par tonusus nebiju lasījusi, grāmatas arī nelasu, bet lasu vnk informāciju internetā un tur bija pieminēts, ka noteiktā vecumā bērni mēdz arī nevis uzsākt rāpošanu, bet iemanās līst un tas esot pavisam normāli.
Puika manā uztverē visu dara itkā tikpat normāli, ar vienu atšķirību - nedaudz atrāk un kā vīrietim pienākas - ir spēcīgāks. Viņš stutē dupsi aurodams, ka nesanāk tā kā viņam gribas. :D Meita visu darīja klusiņām - viņu interesēja mantiņas izpēte deguna priekšā vairāk kā dupša stutēšana, puikam interesē pats process - viņš uzvedās kā trenažieru zālē - sten un pukst, bet dupsi ceļ un pofig par mantiņu (to iebāž vnk mutē, un turpina aurot). :-P
Nu apmēram tā tas izskatās.. Taču no otras puses, iespējam es steidzos savos spriedelējumos, jo puikam ir tikai 4 mēneši. Redzēs kā būs tālāk...

tās kuras neļauj bučot savu bērnu, kā jūs to pasakat citiem cilvēkiem(tie kuri grib bučot)? pasakat uzreiz, kā atnāk ciemos, ka , lai bērnu nebučo? vai kad tas cilvēks grib bučot, tad sakat?

Nekā nepateicu, šoreiz noklusēju. Nezinu kā rīkošos, ja vēl mēģinās. Bet kas tā vispār pa ideju bučot bērnu? Jums pašām patiktu, ja jūs visi pēc kārtas bučotu? Man nē...Kapēc, lai mazulim patiktu?

Leo_Leo, tie, kas māk tikai "slikto" pieminēt , ir kaut kādi skauģi vai kas viņiem par kompleksiem. Pilnīgi tādiem cilvēkiem prieks no tā, ka tavs bērns , piemēram, nakti nav gulējis, vai puncis sāpējis. Ar Aijajaa staigājoties ar ratiem par šo runajāmies, gan man, gan viņai tādas "draudzenes-pamodevējas". Tādos nevajag ne klausīties, ne arī stāstīt, kas jums jauns.

Man sākums pašai bija ļoti grūts. Meita bija salīdzinoši mierīgs bēbis, bet man vienalga bija grūti. Netiku galā ar savu emocionālo stāvokli, brīžiem likās, ka prātā jūku. Tad nu ieslēdzu sevī "Lilliii" sindromu, noinstruēju savu mammu, ko drīkst un ko nedrīkst un atstāju bērnu viņai, kamēr pati atpūtos. Ja nemaldos, tad meita pie omes palika pirmo reizi bez manas pilnīgas klātbūtnes nepilnu 2 mēnešu vecumā. Man pietika tikai ar 2-3 stundām vienai ārpus mājas, lai atgūtu veselo saprātu.

Vai kāda ir savu mazo vedusi uz Yamaha mūzikas skoliņu? Man ir doma no 4 mēn. savējo vest. Gribētu dzirdēt atsauksmes.

Leo_Leo, ja nemaldos, tad wee veda vai ved. Uzjautā viņai :)

Pie mums sveši cilvēki ciemos nenāk, bet savējiem neliedzu iedot bērnam buču. Tie ir vecvecāki, mana krustmāte, brālēns, bērna krustvecāki, mūsu krustdēls. Nezinu, kā es šiem cilvēkiem teiktu, ka nedrīkst dot bučas. Ja kāds paziņa ienāk, tas nebučo.