Grūtnieču BEZTĒMA

Runājot par pēcdzemdību depresiju nezinu vai man bija vai kā, bet pirmais mēnesis bija ļoti smags un īpaši smags bija laiks kad izrādās mazais nedaēda un aizmiga pie krūts un pēc stundas bija augšā un raudāja un atkal jābaro kamēr aizmiga pie krūts.. Un iedomājaties tā negulēt jau no dzemdību dienas divas trīs nedēļas... Es ļoti mocījos gan fiziski gan emocionāli virs protams palīdzēja cik varēja bet nu man protams ir galvenā loma bērna kopšana un viena momentā man notika pilnīgs nervu sabrukums un sākas kaut kāda lēkme es nevarēju paelpot un bija šausmīgas sāpes krūtīs. Vīrs izsauca ātros, ātrie aizveda uz Gaiļezera slimnīcu un visu pārbaudīja, sirdi, plaušas utt. Neko neatrada un slēdziens man ir veģetatīvā distonija, lai gan nekad mūžā tāda slimība man nav bijusi un nekas par to neliecināja laikam tās divas nedēļas man emocionāli bija tik neizturamas un smagas.

Īsāk sakot nevajag ar mēnešiem ielaistu pēcdzemdību depresiju lai sabruktu... Man tas bija divas negulētas un stresainas nedēļas.

Esmu tiiiik laimīga, nu sīkums, bet tomēr - uzkāpu uz svariem, pa mēnesi nekas nav nācis klāt (l)(l)(l)

Saule22 ir pierādījums tam, ka pēcdzemdību depresija ir vairāk fiziskā pārguruma sekas (negulētas naktis, utt.) nevis emocionāla negatavība bērnam.

Varu vēl piebilst, ka nevajag jau nemaz raudošu bēbi un bezmiegu, lai piemestos pēcdzemdību depresija. Man tas bija tīri no hormoniem. Es varēju būt mierīga un pēc minūtes raudāt vai histēriski smieties, enerģijas uzplūdi mijās ar vienaldzīgu apātiju. Vistrakākās bija pēkšņās niknuma lēkmes pie vismazākā iemesla. Par istabā nomestu zeķi gribējās kliegt un kaut ko saplēst, gribēju kost un skrāpēt, niknums pulsēja deniņos un lielās pūles noturēt paškontroli uzdzina asinsspiedienu un sirdsklauves. Pēc 5 minūtēm tas pārgāja un atkal biju mierīga un adekvāta. To laiku atceros kā lielu murgu un nekad pirms tam nevarēju iedomāties, ka kaut kas tāds var notikt ar mani.

Teika_spolīte, jā, man jau arī tās bija fiziska noguruma sekas.

Bet kad tad paliek vieglāk? Tikai pēc dažiem mēnešiem? Tikai nesakiet, lūdzu, ka tad, kad bērnam paliek gads vai vairāk. Es domāju, kad tad īsti iestājas tāda vairāk rutīna un nav vairs to traki negulēto nakšu un var kaut kā savienot savu dzīvi ar savu un bērna dzīvi? Lasot Jūsu stāstus man liekas, ka man vispār būs pilnīgs "čau", jo man vēl būs studijas un nedaudz minimāli darbs:'-( Jā, un man neticas, ka man būs mierīgs bērns..

Jansone, ganjau paliek vieglāk, kad sāk staigāt :D

Man ir, var teikt, viens no mierīgajiem ticis, bet tas nenozīmē, ka es viņu varu nolikt stūrītī, un darīt savas lietas :D Viņa prasa uzmanību. Visi bērni prasa uzmanību. :)
Man draudzenei jau gadu ceļas vairākas reizes naktī, un baro kā gribi, dari kā gribi, bebis nakti neguļ.

Nebēdā, kaut kā jau sanāks pielāgoties vienam pie otra :)

Nu jebkurā gadījumā ar zīdaini tas irpilnigs čau, jo mainās dzīvē pilnībā un tavs laiks visss ir pakārtots viņam. Un man vieglāk sāk pamazām palikt kad es sāku pamazām to pieņemt, ka laika sev man ir minimāli. Sākumā man citi teica kas tad tur zīdainis visu laiku guļ un ik pa trim stundām jāceļ barot un pat ņemot vērā ka man ir salīdzinoši mierīgs bērns estagad saprotu ka tas ir muļķības, nu neguļ viņš visu laiku un kad viņš neguļ man ir jābūt ar viņu ja nē būs lielā raudāšana...

Es personīgi gaidu to dienu kad man mazais sāks gulēt visu nakti un kad es neiešu gulēt ar domu ka kaut nu mazais ļautu man pagulēt vismaz 4h tas ir ja paveicas... Un zinu ka tas nebūs tik drīz tas guletas naktīs bet es cerība gaidu :-)
Un bez vīra palīdzības es noteikti netiktu galā lielais paldies viņam tiešām un kam vēl ir ja var vecāki palīdzēt vispār dieva svētība...

Nu neliekulosu un teikšu kā ir grūti un pagaidām tiešām liekas ka vieglāk paliks kad mazais jau būs lielaks un kaut cik pats par sevi, bet jebkurā gadījumā es mīlu ļoti savu mazo brīnumu un priecājos par katru minūti pavadīto ar viņu un kad esmu prom ilgojos... Un kad viņš pirmo reizi sāka smaidīt apzināti tas irvienkarsi nenovērtējami (l)

Kā jums, meitenes ar zīdaiņiem, iet ar socializēšanos? Nu, piemēram, aizbraukt pie vecākiem vai uz laukiem, vai pie draugiem?

Palika vieglāk, kad beidzās koliku periods un meita nekliedz lielāko dienas daļu. Pirms tam bija katastrofa un likās, ka vairs nekad bērnus negribēšu. Bet nu varu piekrist Saule22, ka neskatoties uz to, ka palika vieglāk, bērns nu noteikti neguļ lielāko diennakts daļu un viņam jāvelta visa uzmanība. Bet nu tagad es šo uzmanību veltu ar prieku un noteikti gribēšu vēl vienu bēbīti.

Anne, mums nekādu problēmu ar izbraukšanu pie vecvecākiem nav gan guļ labi ne savās mājās. Galvenais ir paņemt visu nepieciešamo bērnam pietiekoša daudzumā.
Un teiksim tā mazajam ar pirmo reizi ieraudzitiem cilvēkiem problēmu nav gan mamma mana aukleja gan mana tante aukleja gan draudzene un mans mazais mierīgs un laimīgs, galvenais lai paēdis Pampers sauss un kāds viņu izklaide tad ar socializesanos nekādu problēmu :-)

Manuprāt, ar 1gadnieku ir grūtāk kā ar zīdaini, tā kā esiet gatavas tam! ;) :D Kad parādās raksturiņš, kad ir reālas bīstamas situācijas, no kurām jāprot pareizi izvairīties, kad fiziski visu ko var, bet saprašana vēl tik liela nav... un tad laika tik tiešām nav vispār. Man, piemēram, joprojām pietrūkst bērna diendusas (manējā neguļ kopš aptuveni gada vecuma) - var atvilkt elpu, mierīgi pasēdēt... ehh. :)

Ir lietas, kas ar lielāku bērnu kļūst vieglākas, bet, laikam jau jāsaka, ka vairāk tomēr grūto mirkļu nāk klāt. Varbūt būs savādāk brīdī, kad ar mazo varēs normālā dialogā sarunāties, bet šobrīd ir tas, ka, ja zīdaini varēja kaut uz 5-10 minūtēm atstāt, tad savu 1,5gadnieku nevar izlaist no acīm par ne mirkli. + tas ko meitenes rakstīja par raksturiņu.
Bet ir tā, ka ar laiku iestājas cita apziņa un Tu pie tā visa pierodi tik ļoti, ka vairs iedomāties nespēj, ka ir bijis savādāk :)

Man tāds "lūziens" bija ap mazā 7-8 mēnešu vecumu. Kad cēlās kājās, krita, visu rāva. Tad nesapratu, kas notiek un bija riktīgs izmisums. Toreiz te pasūdzējos un laikam, Favel, man uzrakstīja tā, ka es riktīgi iedvesmojos.
Dēls negulēja naktis līdz pat gadam. Un vnk cēlās ik pēc 2-3h. Bet vienā brīdī tas iegāja pilnīgā autopilotā.

Un tas pirmais šoks, kad ieradāmies mājās- vēl tagad atceros savu nesaprašanu, kas vispār notiek, un ko man tagad darīt :-D

Nepiekritīšu Aijaijaaa. Vismaz man ir kļuvis daudz vieglāk, kad bērns sāka staigāt, tikai jābūt acīgākai, lai nesagāž podus.

R1, daudzas lietas, protams. Tikai es minēju, ka ir vairākas, kas nāk klāt. Un jā, acīgām mums jābūt gan, un izveicīgām :D

Labrītiņ!

Visu laiku domas riņķoja ap Saules situāciju. Vājš mierinājums-bet visi bērni izaug. Ir jāiziet cauri posmam, kad Tu pilnīgi nesagatavots tiec iemests 'aukstā ūdenī' un tad jau vēlāk viss būs paveicams (naivi ceru). Vismaz es sava bērna vēlmes +/- tagad varu noteikt, zinu, kurš algoritms jāpielieto-ar jaundzimušo ir apjukums.
Manējā naktī 2-3x ēd, kā dzirdu, ka sāk knosīties, ņemu gultā barot, lai vēl īsti nepamostas, tad paēďušu un aizmigušu var likt atpakaļ gulēt. Ja pamostās, vislabāk ir 'pieslēgt' tēti-tėta rokām ir cits spēks. Šonakt pat neaizmiga, tētis papaijāja 10minūtes un mazā čuč. Man būtu jāceļas un jāšūpina viņa uz lielās bumbas. Brīvdienās pat parāva maza greizsirdība-tētim viņa smaidīs ,smiesies, teiks savu "ahu" maigā balstiņā, man-ja tētis blakus, mamma bez maz neeksistē.
Es guļu, bet, protams, tās nav 8h , kas bija pirms mazās piedzimšanas. Miegs ir saraustīts, virspusējs un daudz tizlu sapņu. Šāds miegs neveldzē. Kas man vēl ir svarīgi, pagulēt dažas stundiņas vakarā/naktī, uz rītu (kas man skaitas pēc 3am), esmu uz vakts, miegs kļūst trausls. Tāpēc bērnu gulēt nelieku es, dažreiz pat nedzirdu, kā un kad viņi abi aizmieg.

Pa dienu ....nav 2 vienādu dienu. Bet vakariņas es paspēju uztaisīt vienmēr. Bērns ir prioritāte, ja viņai nav manas uzmanības, sāks čīkstēt, nokavēšu-bļaus. Ai, nu mammas jau zina, kā tas notiek.
Gribētos divatā kaut vakariņās aiziet, bet mums pilnīgi nav kam bērnu atstāt.

Labrīt,labrīt! (l)

Meitenes? Kādai ir bijusi punča fotosesija dabā? Dikti meklēju labu fotogrāfi - pirmais mazulis, vēlētos iemūžināt šo laiku un iepriecināt gan sevi, gan sev mīļos ar skaistām bildēm. (l)
Tātad - vai kāda var ieteikt labu fotogrāfi?

Katrs šis laiks ir savādāks. Ne grūtāks vai vieglāks, bet savādāks. Cenšos to izbaudīt no visas sirds. Bet varu likt roku uz sirds un pateikt, ka man nepietika tā laika, kad Pele bija zīdainītis, kad viņa bija tāda maziņa, maziņa. Tiklīdz es biju apradusi ar bēbīti, tā bebītis sāka velties, ēst ar karotīti, ripināties visur, rāpot, kājās celties, parādījās viņas iegribas un protesti. Mans mazais kunkulītis ir kļuvusi par mazu dāmu, kura piekārto savu kleitu, spoguļojas spogulī un dara nedarbus, kad liekas, ka es neskatos. Viņa tagad spēlējas savā nodabā, mācās likt kopā klučus un mammu viņai nevajag. Pērkot vieninieka svecīti tortei sariesās asaras acīs. Šis gads ir bijis grūtākais, bet visskaistākais manā mūžā! Izbaudiet to 24/7 kunkuļošanos pa rokām, drīz tā vairs nebūs un tad tas jums pietrūks.(l)

Mīļās mammas, katrs bērna vecums ir savādāk grūts un salīdzināt kurš vecums kurai šķita trakāks arī nav jēgas, jo ar mierīgu un klusu bērnu šķitīs, ka paliek vieglāk, bet, ja jums patrāpīsies maza un ļoti emocionāla ūdenszāle, tad jā - bēbīša vecums ir vieglāks kā brīdis, kad parādās raksturs un sākas robežu pārbaudīšana.

Un nu nav arī visām pēcdzemdību depresija un netiek viss mālēts melnās krāsās. Cik es redzu, tad manas ģimenes un draugu loka sievietes, ar vienu izņēmumu, piedzimstot bērnam kļuva starojošas un ļoti harmoniskas, bet depresijā un VD iedzīvojās dāma, kura bērnu nemaz īsti negribēja (vecums un vīrietis pārliecināja paturēt) un nebija gatava savu ego nolikt maliņā.

Tā pēcdzemdību depresija tāda biedējoša lieta vispār. Draudzene arī ar to saskārās - viņai pirmās nedēļas bija tā, ka viņa skatījās uz savu meitiņu un viņai liekās,ka tā nav viņas meitiņa.

Šodien pie ārsta.
Jau tagad sirds met kūleņus (t)
Analīzes itkā ok, bet mani satrauc tas augstais HCG.