Grūtnieču BEZTĒMA

Tā jau gan ir. Ja baro ar krūti, tad tāpat no tā vīrieša nekādas jēgas naktī nav.

daydreamer - tas jau atkarīgs gan no tevis, gan no vīra.
Ja man vīrs pateiktu, ka ies gulēt citā istabā, es laikam smagi apvainotos. Bet nu esmu ļoti emocionāla un gluži vienkārši zinu, ka naktīs bez vīra atbalsta galā netikšu, pretēji raudās gan bēbis, gan es. Man tīri personīgi kaut kādas grūtības ir vieglāk pārciests, ja tajās dalās, respektīvi kopā pārvaram. Nevaru iztēloties situāciju, ka es sarkanām acīm no rīta vazājos, nomocījusies. A vīrs tāds žirgts. :D
Bet nu tas tīri no mana viedokļa un musu attiecībām. Jau šobrīd vīrs ir ar trauslāku miegu, jo es pa naktīm vazājos uz wc, ko apēst utt. Un viņš vienmēr jūt, kad ceļos un labprāt palīdz man izvelties no gultas...(l)

Viena iespēja butu ik pa laikam vienma otru palaist izgulēties. :D

tā jau kļūst par tādu nomierinošu skaņu bērnam, jo no dzimšanas katru nakti blakus dzird

Es arī par to iedomājos. Ja bēbis nebūs naktī pārliecināts vai mamma ir kaut kur blakus, tad par tēti tiešām būs skaidrs.
Mēs jau smējām, ka bērns vēl varēs elpošanu piesinhronizēt.

labprāt palīdz man izvelties no gultas...

Man reizēm tas pats. Un arī no mašīnas! Bet patiesībā man nemaz tik grūti nav izkāpt no tās gultas, es tikai to daru saudzīgi un lēnāk kā parasti. :D

Mēs pirmo mēnesi gulējām gultā visi 3 kopā. Bet nu meita nebija no bļāvējām un es pamodos jau no viņas knosīšanās. Visi izgulējāmies.

Ja baro ar krūti, tad tāpat no tā vīrieša nekādas jēgas naktī nav.

Jūs visas sacerējušās uz superpaklausīgajiem bēbjiem? Nu tad varbūt, jā. Mana meita ne vienmēr aizmieg pēc ēšanas naktī. Uznāk bizdings un viss. Nu tad tētis ņemas lielākoties, mēģina uz rokām ieaijāt, jo no pārguruma, bet nevarēšanas iemigt, sākas koncertēšana.

Protams, ka visi guļam vienā istabā, bērnam ir sava gultiņa. Gadās, ka guļ arī pakaviņā starp mums. Kā Lollipop jau minēja, Tu plāno vienu, bet bērns liks darīt pa viņa prātam un visi grūtniecības laikā izsapņotie plāni paliks uz papira (par režīmu domāju). Protams, tas ir pirmais bērns, viss jauns un tā pieredze nekrīt no zila gaisa.
Sākotnēji tētis meitu pa nakti nedzirdēja, nu jau reizēm nedzirdu es( kad pamostos un redzu, o, meita pakaviņā starp mums guļ, tik nez kā nokļuvusi šeit?), jo 8h nesaraustiţs miegs man ir tāls sapnis. Pareizāk, mums abiem! Ir nodibināts uzņēmums, ir traki-ir zili riņķi ap acīm, ir gulēšana ofisā uz galda-bet viņš pat neapsver domu, ka varētu iet gulēt citā istabā. Taču, kad no rītiem tu redzi savu mazo purgaliņu tik omulīgi dūdojot un aplūkojot istabu, aizmirstas saraustītās naktis. Un galu galā-mazuļi augot tik ātri (nu tam gan man vēl grūti noticēt):-P

Mans vīrs bērnu vispār nedzird pa naktīm. Kad es no rīta saku, ka mazais pa nakti knosījās un čīkstēja, viņš saka, ka neko nav dzirdējis. mazuli baroju ar krūti. Bet kkā ir palaimējies un skandāli naktī nekad nav bijuši. Pirmo mēnesi vīrs gulēja blakus istabā, bet pēc tam izmēģinājām, ka guļ kopā ar mums. Nekādu problēmu nebija, gulēja kā susurs. Tā arī guļam - mēs ar vīru lielajā gultā, mazais savā gultiņā turpat blakus.

Jūs visas sacerējušās uz superpaklausīgajiem bēbjiem? Nu tad varbūt, jā. Mana meita ne vienmēr aizmieg pēc ēšanas naktī. Uznāk bizdings un viss. Nu tad tētis ņemas lielākoties, mēģina uz rokām ieaijāt, jo no pārguruma, bet nevarēšanas iemigt, sākas koncertēšana.

Manējais vīrietis ir ritīgs miega lācis. Kamēr es viņu pamodinātu un liktu viņam saprast kas tagad jādara, tikmēr bēbis pats būs paspējis aizmigt.
Varbūt jau tiešām viņā ieslēgsies kādi tēvišķie instinkti un bērnu sāks dzirdēt, taču zinot to cik ļoti viņam nekas netraucē - stipri šaubos.
Viņš mierīgi var turpināt gulēt diendusu, ja ieslēdzu mūziku uz pilnu klapi. Tikai pagriezīsies uz otriem sāniem un šņāks tālāk pat neraidot man nevienu neizpratnes pilnu skatienu.

Jūs visas sacerējušās uz superpaklausīgajiem bēbjiem? Nu tad varbūt, jā. Mana meita ne vienmēr aizmieg pēc ēšanas naktī. Uznāk bizdings un viss. Nu tad tētis ņemas lielākoties, mēģina uz rokām ieaijāt, jo no pārguruma, bet nevarēšanas iemigt, sākas koncertēšana.

Nu es savus bērnus uz rokām esmu aijājusi tik reti, ka varētu uz roku pirkstiem saskaitīt. Manējie no pirmās dienas tika radināti paši gultā aizmigt, tāpēc arī tā aijāšana pa nakti nav vajadzīga. Pabaroju un lieku gultā - ja neguļ, tad blisinās apkārt un kaut ko dūdo pie sevis. Ja ļoti vajag tad paglaudu galviņu, muguru kamēr aizmieg, jo gulta ir rokas stiepiena attālumā.

Manējais arī visu laiku baidījās, ka miegs būs pa ciešu, uzvelsies mazulim virsū vai iešvitinās ar roku. Nekā, ja bēbis guļ blakus, tad vīrs mierīgi saritinājies maliņā guļ. Vienīgais, kas pa nakti švitinās un kaujās, ir meita!

Paldies par viedokļiem :) Droši vien, ka sākumā būs jāmēģina es + vīrs gultā un mazais blakus savā gultā. Bet nu man arī miegs kā lācim, es vispār nekad nedzirdu, kas man naktī apkārt notiek. Kamēr vīram miegu traucē pat kaķa lēkāšana pa istabu un iešana naktī uz kastīti :D Bet laikam jau jāmēģina un ja ne, tad jādomā varianti :)

Manējie no pirmās dienas tika radināti paši gultā aizmigt, tāpēc arī tā aijāšana pa nakti nav vajadzīga. Pabaroju un lieku gultā - ja neguļ, tad blisinās apkārt un kaut ko dūdo pie sevis. Ja ļoti vajag tad paglaudu galviņu, muguru kamēr aizmieg, jo gulta ir rokas stiepiena attālumā.

Pilnīgi piekrītu. Savu puiku arī radināju aizmigt bez aijāšanas. No sākuma tēloju māti varoni un aijāju, bet pēc 2 ned izdomāju, ka jāļauj viņam iemācīties pašam aizmigt, bez aijāšanas. Pirmās reizes bija skaļš pasākums, bet vēlāk jau pierada un pietika ar vaidziņa vai muguriņas paglaudīšanu. Naktis izguļ no 1.5 vai 2 mēnešu vecuma. Ja kādreiz naktī pamostas, tad nav problēmu atkal aizmigt.
Protams, ja bērnam sāpēja vēders, tad gan aijāju rokās, kamēr aizmiga. Man ir paveicies, tas pa 5 mēnešiem ir bijis tikai dažas reizes.
Tas, kas mums darās pa dienu ir cits stāsts :D Guļ labākajā gadījumā 2*45min. Ir dienas, ka nemaz un tad kašķējas visu laiku :D

Daydreamer, neuztraucies, es arī pirms tam gulēju kā lācis. Pēc mazā piedzimšanas laikam attīstās uztveres spējas, jo es dzirdu katru ņukšķēšanu. Mostos uz katru skaņu, bet bez problēmām aizmiegu atkal. Mans pēdējā laikā pasācis naktīs purkšķināt :D Mammas laime, mosties no tā, ka blakus kāds aktīvi purkšķus laiž :D

Es tieši vakar skatījos vecos māmiņa kluba raidījumus. Ja nemaldos, tad janvāra vai februāra raidījumā runāja par mazuļa gulēšanu blakus vecākiem utt.. varbūt kādai interesē noskatīties...

Kaut kur lasīju, ka zīdaiņa gulēšana vienā istabā ar vecākiem ir pat ļoti nepieciešama. Mazulis jūt vecāku tuvumu, un samazinās ZPNS risks. Neatminu gan, cik ilgi jābūt vienā istabā.

Esmu riktīga miega mika. Mazais kad raudāja naktīs un ēst prasīja nevarēju pamosties. Tad man pa miegam vīrietis lika mazo pie krūts (s)
Mazajam gan ātri pieleca, ka esmu slinka naktīs un no kāda mēneša vecuma pilnas naktis nogulēja, no kādiem 12 līdz 7 vai 8.

Ar pirmo bērnu - gulējām visi vienā istabā. Baroju ar krūti, bet bērnam pirmos mēnešus ne prātā nenāca naktī gulēt + pavisam drīz sākās arī traki koliki + pieredzes trūkuma dēļ, pēc barošanas vienmēr liku uz pleca atraudziņai (un protams, ka mazulis tad uzmodās). Nu tas bija traks periods - ar vīru bijām kā zombiji...

Ar otro - pirmo mēnesi vīrs gulēja atsevišķi, jo viņš tieši tajā brīdī sāka strādāt jaunā darbavietā un bija svarīgi, lai ir izgulējies un spēj normāli koncentrēties un funkcionēt. Pēc tam jau gulējām kopā, bet vīrs ir cēlies naktīs uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas reizes. Un arī tajās - man nācās celties un asistēt, padot, pamācīt. Bez tam vīrs no izrautā miega bija traki agresīvs un ne gramu pacietības - pie mazākā bērna pīkstiena un kaprīzēm gatavs pats uzsprāgt... :-/ Taču šoreiz pats bērns tāds mierīgāks, tad nu es tagad atmetu visas cerības, ka man kāds naktī palīdzēs, ceļos un daros pati. Vīrs šņāc blakus. Nav jau arī grūti vairs - koliku periods ir beidzies, režīms kaut kāds jau ir izstrādājies. Nomainu pamperu, iedodu pudeli un pagaidu, kad iemigs. Pat gaismu neslēdzu istabā...
Mums gan cita problēma - tagad ir tā, ka mazākais ceļas vienu reizi naktī, pēc tam vecākais bērns no otras istabas atsperās pie mums gultā, jo ir uzmodusies un bail tumsā vienai, un tad vīrs ceļās agri no rīta uz darbu, un tad atkal jaunākais - es visu dzirdu, visu laiku mostos. Un rezultātā miegs saraustīts ne pa jokam... No otras puses, ja visi pēkšņi kaut kādā mistiskā kārtā šnāc līdz 6 rītā, tad es jau no 4 blisinu acis gultā un gaidu, kad tad kāds izdomās piecelties, jo jau pierasts, ka tā notiek.

Pirms bebīša, manā istabā varēja kaut malku zāģet, es gulēju :D
Pašreiz, es katru bebīša kustību un skaņu dzirdu, zinu, kura skaņa nozīmē: "Mamma celies" :D Mans pudeļbēbis ārā netiek no gultas ņemts pa nakti, pudele mutē, un aizmieg. Pāris vien reizes meita uzcēlās, jo nāsī puņķītis traucē, un man ar klizmiņu jāizvelk.

Vīrs bebi nedzird, citreiz ap 2 naktī planšetē ar bebi uz bumbas seriàlus skatamies uz tumbiņām- nulle emociju :D

Visā visumā, manuprāt, grūtnieces vienkārši jau sāk nogurt no grūtniecības. Tādēļ arī vēlme satikt bēbi un beidzot sākt normāli pārvietoties, gulēt ir lielāka par bailēm no dzemdībām. Atpakaļceļa tāpat vairs nav. Turklāt jāpiebilst, ka šobrīd vairāk lūpa sāk trīcēt par pēcdzemdību periodu. Baidos par to vai pratīšu tikt galā ar savu bērnu. Vispār brīžiem tādas domas uznāk, ka pašai no sevis jau bail paliek. Es pat esmu aizdomājusies par to vai pie smagāka dzemdību scenārija man neiestāsies kaut kāda nevēlēšanās ņemt mazo rokās vai barot. Zinot to kāda egoiste dažreiz mēdzu būt - es pat nebrīnītos, ka pie pārlieku lielas emocionālas spriedzes man jumtiņš varētu aizbraukt.

Mums ļoti līdzīgi :)
Turklāt mani īpaši nomoka baiļu sajūta no mana egoisma. Šobrīd nevaru iedomāties, ka bērns būs numur1 un viss pārējais tikai nosacīti interesēs. Sanāca pēdējās 2 dienas tikties ar pilnīgi atšķirīgām māmiņām. Viena no tām bija šokā, kad izdzirdēja, ka plānoju uzreiz studēt. "Kā tu tā vari? Bēbītim vajag mammu. Es vispār neko citu nevarēju, kā tikai būt ar bērnu. Sirdsapziņa mocīja. Raudāju, kad uz veikalu bija jāiziet vienai." ... Īsāk sakot, nogruzīja mani pa pilnai programmai un lika sajusties vainīgai, ka pieļauju domu, ka mani dzīvē interesēs arī kas cits, izņemot bērnu. Pēc tam vakar sanāca parunāt ar pretēju mammu, kura salīdzinoši ātri aizgāja strādāt, rūpējas par bērnu, bet vienlaikus arī savas intereses nav nolikusi " plauktiņā" . Vai kāda no viņām izskatījās labāka/ sliktāka māte? Nē, stipri apšaubu. Jā, un varbūt es tiešām esmu egoiste, bet es negribu, lai mana pasaule griezties tikai ap bērnu, bet kopā ar to. Redzēs, kā būs. Interesanti, ko šeit rakstīšu pēc kāda pusgada par šo tēmu:-D


Paldies par suņukam laba vēlējumiem(l) Paldies Dievam, ir veselāks un dzīvotājs. Uzmanieties, meitenes ar saviem suņukiem. Sekojiet līdzi veselībai. Tā slimība, kura piemetās manējam, katru mēnesi Latvijā ir 70 suņiem dažādos vecumos un šķirnēs.

Labrīt, esošās un topošās mammas :)

Man jautājums par pieņemšanos svarā, kāda jūsu pieredze grūtniecības sākumposmā. Ir pilnas 14 nedēļas, un pieņēmusies esmu vaaarbūt par 1kg. Kā jums šķiet, nav par maz? Daktere iepriekšējā vizītē teica, ka plusmīnus normāli, bet es lasu visus kalendārus, kuros minēts, ka šajā laikā varētu būt jau 3-4 kg svara pieaugums. Paldies!