Grūtnieču BEZTĒMA

Kāpēc aizliedza?
Man arī žēl sava vīrieša, jo man vispār negribas. Jūtos kā frigids valis. :'-( Kad vēl iedomājos cik ilgi nevarēšu justies kā pirms grūtniecības, tad vispār šķērmi metas.

Te nevienai nav paniskas bailes no dzemdībām? Es kad palasos dzemdību stāstus, tā vien nodomāju, ka vēl jau var to grūtniecību atlikt uz pāris gadiņiem :D
Visas tik mierīgas, kad te palasos, apbrīnojami :)

kampanella, man bija, pat ļoti. Bet, tie 9 mēneši ir labs laiks, lai morāli tam sagatavotos + sapratu, ka neviens jau iekšā nav palicis :D

kampanella, pirms paliku stāvoklī, bija jau bail, bet, kad paliku, tad saproti, ka tas bērns jebkurā gadījumā piedzims. :D

Aijaijaaa es pat roku raustu, kad man asinis no vēnas ņem, un pie zobārsta dīdos, tad ko es darīšu dzemdībās? Baigā bailule laikam esmu. Un kad palasos, ka daudzām ir plīsumi un tur lejā liek šuves, man vispār paliek slikti ar sirdi :D

kampanella - no dzemdībām man nav tik ļoti bail, cik no tā, ka nemācēšu apieties ar zīdaini un kā es vispār tikšu ae visu galā...
Dažas dienas atpakaļ sanāca pabūt dzemdību nodaļā un tur jaunie vecāki staigāja ar saviem bērniņiem, fonā raudāja bebīši.. Un man tajā momentā sākās paniskas bailes, gribēju skriet projām..es nezinu,kas notika, bet man ir nenormāli bail... :'-(

Nekas patīkams tas nav, tas gan ir fakts. Un pēc savām trakajām dzemdībām gan es, gan vīrs teicām, ka mums ar vienu mazo pietiks. Bet, lai cik paredzami tas neliktos, bet, tas tiešām ļoooooti ātri aizmirstas. :)
Arī pie analīžu ņemšanas pierod- visu gr.laiku nodod un beigās jau liekas pilnīgs sīkums.

Vispār, mēs esam stiprākas un pacietīgākas, nekā mums pašām šķiet :)

Nav tādu baiļu, bet apziņā paliek, ka viegli tas nebūs. Iekšā ir mīlestības pilnas sajūtas, dēļ kurām šķiet, ka visas bailes ir mazāk svarīgas, svarīgākais ir cilvēciņš ko radi. Tādas ir manas sajūtas.
Turklāt jau esmu izlasījusi vairākus pozitīvus dzemdību stāstus, tā līdz asarām skaistus :'-(

Visā visumā, manuprāt, grūtnieces vienkārši jau sāk nogurt no grūtniecības. Tādēļ arī vēlme satikt bēbi un beidzot sākt normāli pārvietoties, gulēt ir lielāka par bailēm no dzemdībām. Atpakaļceļa tāpat vairs nav. :) Turklāt jāpiebilst, ka šobrīd vairāk lūpa sāk trīcēt par pēcdzemdību periodu. Baidos par to vai pratīšu tikt galā ar savu bērnu. Vispār brīžiem tādas domas uznāk, ka pašai no sevis jau bail paliek. Es pat esmu aizdomājusies par to vai pie smagāka dzemdību scenārija man neiestāsies kaut kāda nevēlēšanās ņemt mazo rokās vai barot. Zinot to kāda egoiste dažreiz mēdzu būt - es pat nebrīnītos, ka pie pārlieku lielas emocionālas spriedzes man jumtiņš varētu aizbraukt.
To visu baili reālāku padara fakts, ka radiniece stāstīja, ka nevēlējusies mazo turēt uzreiz pēc dzemdībām (kā mēs zinam, tad bēbim šis ir ļoti svarīgs moments). Viņa esot gribējusi lai viņu novāc un viņa varētu atpūsties. Pati tagad saprot cik briesmīgi, bet tā viņa jutusies. Kaut cik priecāties sākusi tikai nākamajā dienā. (t)

blank, vot man ar bija tas pats! Kad dzemdību namā man atnesa mazo, un, kad tikām mājās, vīrs jau nākamajā dienā aizgāja uz darbu un es sēdēju, skatījos un domāju- kā? ko lai tagad daru? Un viņš taču ir pie manis uz visu mūžu.
Kādi 2 mēneši un tad viss aiziet baigā pieradumā un, tad vairs neatceries, ka kādreiz ir bijis savādāk :)

Undiya , ooo jā, tevis aprakstītās sajūtas mani arī biedē, kaut gan man būtu daudz palīgi, tomēr tās negulētās naktis un savs egoismiņš biedē. Es arī nevaru saprast, vai jau gribu uz visu atlikušo mūžu to lielo atbildību.
Laikam jau tā tiešām ir, ka pēc 9 mēnešiem, mani vairs neinteresētu dzemdības, bet gan pēcdzemdību process. Mēs ar vīru jau esam runājuši, ka viņš ņemtu garāku atvaļinājumu, palīdzētu.
Bet es tikai saku, vēl nē.
Vēl es ceru uz to, ka tā kā man attāla radiniece ir vecmāte RdzN, kas pieņēmusi dzemdībās gan mani, gan manu mammu, gan manu brāli :D tad tomēr mierinu sevi, ka man nežēlotu ne EA, ne citas ērtības :D

Ko man teikt, es nekad mūžā mazu bēbi neesmu turējusi rokā :-D (t)

Es pirms sava bērna dzimšanas zīdaiņus tuvumā pat nebiju redzējusi, kur nu vēl turējusi :D ..vispār nezināju, kas un kā jādara... Bet tas kaut kā atnāk pats no sevis. Forši gan aiziet uz hendlinga nodarbību, tas, manuprāt, ir būtiski, bet citādi... visu iemācās un visu var saprast, ja ieklausās savā intuīcijā.

Man jautājums jau esošajām un topošajām māmiņām par gulēšanu kopā ar mazuli. Zinu, ka ir pareizi un liela daļa pēc dzemdībām guļ kopā ar vīru/draugu + mazuli istabā. Vai ir kāda kas guļ vai plāno gulēt citā istabā, lai vīrietis var izgulēties darba cēlienam? Jeb šāda opcija netiek nemaz pieļauta un nav ko žēlot vīrišķi un tā miegu?
Mums istabu skaits atļautu atrasties dažādās guļamistabās, tāpēc tagad nevaru saprast ko un kā. Viss tas mani satrauc, jo vīram jau tā ir ļoti trausls un slikts miegs, plus stresains darbs. Pēdējā laikā ir pārguris. Man viņa paliek žēl, ja iedomājos, ka visām gulēšanas likstām bonusā vēl nāktu mazais brēkulis. Bet nu no otras puses, žēl jau arī pašai sevi, ka vienai viss būtu jādara.

Jūsu viedokļi?

daydreamer, man vīram arī švaks miegs un darbs prasa lielu garīgo slodzi, bet nebija ne mazāko šaubu, ka bērnam jāguļ ar mums vienā istabā (bet ne mūsu gultā). Bērna gulta tieši blakus mūsējai.
Un vispār nav nekādu atlaižu. Sieviete iznēsā un piedzemdē bērnu, tāpat viņa ir tā, kas galvenokārt baros, rūpēsies par to mazuli. Vīrietim vispār nedrīkst būt nekādu neērtību ne gaidību laikā, ne pēc? Tas jau tā dīvaini tad. :)

daydreamer mana pieredze rāda, ka vīrietis bērnu nedzird nemaz pa nakti, jo mamma bērnu dzird jau brīdī, kad sāk knosīties un pat vēl nav pamodies un tad arī uzreiz var likt pie krūts, kamēr no raudāšanas ne miņas (nezinu kā notiek pudeļošanās pa nakti - tur varbūt arī sanāk, ka bērns sāk raudāt). Un es arī savus bērnus miegā neraustu un pamperus nemainu, tā kā arī protests par ko tādu nenotiek. Manējam nakts miegs raustīts ir bijis tikai dažas reizes, kad bērnam temperatūra vai kāda cita problēma, kas liek miegā raudāt. Savādāk bērns izgulēties netraucē.

Un es neapsvērtu gulēšanu ar vīru dažādās istabās un gultās, jo negribētu, lai cieš attiecības. Pat neguļot kopā, tas laiks sākumā divatā sanāk pavisam maz reizēm.

daydreamer, nu, skaties, ja tiešām tu redzi, ka vīram stresains darbs un slikts miegs, tad jau es noteikti mēģinātu viņu pažēlot. Vienīgi ar noteikumu, ka netēlošu supervaroni un ja jutīšos izsmelta, tad būs arī viņam kādreiz jāpadežūrē.
A, varbūt viņam nemaz tā bērna raudāšana netraucēs, jo cik nu viņš raud - kamēr aizej pupu iedot!?
Manējam zilonis varētu istabā ienākt. Pilnīgi nekas viņam netraucē gulēt. Ja es nebūtu, tad nezinu kā viņš dzirdētu modinātāju. Tā kā jau tagad zinu, ka vienīgā, kura celsies būšu es, esmu jau ar to samierinājusies. Vienīgais pluss, ka varēsim gulēt vienā istabā. Man drīzāk jāsāk domāt par to vai bēbim netraucēs tēta krākšana, nevis tētim bēbja bļaušana.. :-(

Un vispār jau ja baro ar krūti, tad ko no tā vīrieša vajag pa nakti - neko - mamma paņem un pabaro un noliek atpakaļ gultā un tad lai tas vīrietis guļ :) ja pudeļojas, tad varbūt savādāk.

Undiya man vīrs krāc, bet bērniem tas traucējis nav ne dienu :) tā jau kļūst par tādu nomierinošu skaņu bērnam, jo no dzimšanas katru nakti blakus dzird :)

Vai ir kāda kas guļ vai plāno gulēt citā istabā, lai vīrietis var izgulēties darba cēlienam? Jeb šāda opcija netiek nemaz pieļauta un nav ko žēlot vīrišķi un tā miegu?

Manas domas šajā ir tā, ja kopā radījam, tad arī kopā audzinasim. Protams, draugam ir darbs, bet neļaušu nemaz vīrietim domāt, ka es mājās atpūšos un zīdainis ir man izprieca. Likšu vīrietim saprast, ka tas nav viegli būt mājās ar zīdaini, lai neizlaižas un nesāk kādā jaukā brīdī man pārmest
Nu es saprotu, ka vīrietim ir darbs, bet vīrietim būs jāsaprot, ka man arī ir darbs. Un runājot, par miegu, zinu, ka viņš guļ labi un nemaz īstenībā nepieļautu tādu opciju kā gulēt atsevišķi. Nē. Tad lai labāk iegādājās ausu aizbāžņus, ja ir tāds trausls miegs, bet vēlētos, lai vīrietis tomēr guļ man blakus. Vai otrs variants, ja ir stress, tad ieteiktu atpūsties viņam, paņemot atvaļinājumu ( ja ir tāda iespēja), lai nav nervozs.