Nu tā, esam atbraukuši mājās :) Radinamies pie jaunas kārtības, viegli nav, bet jāsaka, ka mazā ir samērā mierīga. Bet nu solītais dzemdību stāsts:
1.augustā aizbraucām uz laukiem (gandrīz 100 km attālumā no Rīgas), citi jau teica, ka es traka esmu tik tālu braucot, bet tā kā mans puncis bija tik mierīgs tajā dienā, nejutu pat nevienu sāpīti, tad kaut kā iedomājos, ka tuvākajās dienās jau tiešām nekas nenotiks. Viss sākās ar to, ka pamodos 3.00 naktī un sajutos dīvaini, tās nebija sāpes, bet kaut kas man lieka piecelties kājās. Protams! Ūdeņi nogāja. Man tajā brīdī bez maz vai rokas sāka drebēt aiz satraukuma, jo sapratu- tā diena ir klāt! Cēlu vīru un braucām uz Rīgu, uz mājām pēc kofera. Jau 4.00 bijā Rīgā, ūdeņi tik turpināja gāzties, bet es nejutu nevienu sāpi. Iegāju dušā, ieveidoju matus, saliku atlikušās lietas un tad devāmies uz Stradiņiem. Sākās tādas ļoti vieglas sāpītes ik pa 5 minūtēm. Vispār likās tāds skaists rīts, bija pacilāts noskaņojums, jo zināju, ka drīz satiksim savu meitiņu.
Atbraucām, mani apskatīja, konstatēja, ka ir pats sākums. Aizgājām un iekārtojāmies dzemdību zālē, atnāca vecmāte, apskatījās, un tad mēs palikām tusēt pa dzemdību zāli. Nu jau jutu, ka sāpes, kas joprojām bija ik pa 5 minūtēm kļuva ļoti spēcīgas. Vecmāte teica, ka tas tāpēc, ka ir nogājuši ūdeņi.
Sāpes spēcīgas, ūdeņi nogājuši, bet vaļā viss vērās ļooooti lēni. Tad sāpes kļuva nepanesamas, es vecmātei lūdzu, lai pasauc anesteziologu, ka ņemšu EA. Meitenes, es varu pieminekli uzcelt jebkurai sievietei, kas ir dzemdējusi bez anestēzijas, goda vārds! Tās mokas, ko es jau sākuma kontrakcijās piedzīvoju....es nenovēlu nevienai. Man vecmāte kontrakciju lika izelpot, bet es pat to nespēju aiz sāpēm, likās, ka ģībšu. Nemaz negribu zināt, kā tālāk būtu bijis bez EA. Kad ienāca anesteziologs, biju laimīga, zināju, ka mocības drīz beigsies. Anesteziologs izdarīja dūrienu mugurā, kas ir diezgan nepatīkams un ievadīja katetru. Kad saņēmu devu, jutu, ka kājas paliek tādas kā ar vieglu vati un sāpes pārgāja. Tā bija svētlaime. Vecmāte ik pa laikam palielināja devu.
Kad jau kontrakcijas kļuva ļoti spēcīgas, tad varēja arī just spiediena sajūtu, bet bez sāpēm. Visu laiku klausījās mazuļa sirdspukstus, kas bija ļoti labi. Kad pārbaudīja atvērumu, tad tas bija ļoti progresējis un vecmāte teica, ka pateicoties EA. Viņa gan man teica, ka pie izstumšanas būs jāpacīnās, bērns attiecībā pret manu samērā šauro iegurni ir paliels. Gāja brīdis, jau pilns atvērums, man sāpes kļūst arvien stiprākas, EA vairs nelīdzēja, lai gan tika papildināta. Un mazais arī nekur lāgā nevirzījās, turklāt turēja galviņu tādā leņķī, kas ļoti apgrūtinātu izstumšanas procesu, bet vecmāte joprojām cerēja, ka sanāks dabīgi. Atnāca
Ārste Atnāca
ārste un pateica, ka process ir jāpastimulē, jo 2 h laikā vajadzētu mazo dabūt ārā, bet jau tad es manīju, ka ārste un vecmāte paliek šaubīgas. Man bija jau spēki galā, patiešām jūtos slikti. Pēc laiciņa vēlreiz atnāca ārste ar vecmāti, lika pamēģināt paspiest un saprata, ka bērns citādi, kā ar ķeizaru ārā nav dabūnams. Es pati stresā, vīrs staigāja ar asarainām acīm, es šo mierināju, ka tas taču nav nekas traks, mazajam joprojām labi sirdspuksti. Bet nu, kad mani sāka gatavot ķeizaram, pati sāku raudāt, sajutos tik bezspēcīgi, atcerējos, kā sākumā man bija bail dzemdēt, kā es bailes pārvarēju un biju dzemdības ieplānojusi kā skaistu notikumu.
Kad apgūlos uz ķeizara galda, gaidot operācijas sākumu, mani atkal pārņēma nežēlīgas sāpes, tādas, ka kliegt gribējās un es nevarēju sagaidīt sākumu. Kad viss sākās, anesteziologs stāvēja klāt un brīdināja, kādas būs sajūtas, ka būs mazliet nepatīkami, bet ne sāpīgi. Bet es nekad nedomāju, ka ķeizars ir TIK nepatīkams! Jā, man nesāpēja, bet es jutu, kā tiek plēstas mans vēders, un visu pārējo. Šausmīgi....Un tad izdzirdēju ārsta komentāru: "O, bērns jau pats lec ārā". Pēc maza mirkļa izdzirdēju sava bērniņa raudas un protams, ka man nobira laimes asaras. Mazo aiznesa vīram, mani šuva. Tad manam ķermenim sākās kaut kāds šoks, es tā trīcēju un drebēju, kā plika izmesta sniegā, un to nekādi nevarēja apturēt. Ārsti teica, ka tā ir organisma reakcija, salaida man vēnā visādas zāles. Un tālāk es notikušo atceros ļooooti miglaini, es ik pa brīdim slēdzos ārā, caur miglu atceros, kā palātā mazā plika 2 h tusēja man uz punča, kā mēģināja ēst. Ar skaidru aci es redzēju savu meitiņu tikai ap plkst.00.00, kad man viņu atnesa barot, jo ņemot vērā manu stāvokli, mazā uz nakti bija paņemta uz bērnistabu. Pabaroju meitiņu, secināju, ka nu jau esmu pēc operācijas atgājusi un lūdzu, lai man viņu atstāj, jo man jau tā bija žēl, ka mūsu pirmā tikšanās bija tāda, ka es neko neatceros. Tāds lūk mans stāsts, bet varu pateikt palies vecmātei un ārstei, kas pieņēma pareizu lēmumu (tāpēc arī gribēju dzemdēt Stradiņos pie profesionāļiem), bail domāt, kas būtu, ja cita vecmāte uzskatītu, ka ir jāmēģina līdz galam, jo kā viņa teica- šajā gadījumā bez ķeizara iztikt nevarēja. Meitiņa piedzima vesela, ļoti skaista, veselīga un dabūja 9 balles pēc Apgares skalas.
Vienīgais, žēl, ka Stradiņos nevarējām dabūt ģimenes/vienvietīgo palātu, man pēc ķeizara tas būtu noderējis, ka vīrs paliktu pa nakti. Un man "paveicās" ar istabas biedreni, kas pirmās stundas, kamēr mazulis gulēja man uz punča, es pusnemaņā, nāca jaukt mums šo ģimenisko mirkli, sākot bārstīt pamācības par zīdaiņu kopšanu. Es pēc tam vīram prasīju, vai tas nebija slikts sapnis :D Bet nu tas jau ir cits stāsts. Gari man sanāca gan :)
208
