Mīļš paldies par apsveikumiem, meitenes!(l)
Tagad arī mana kārta padalīties ar manu dzemdību stāstu.
Sajūtas, ka lielā dienā tūliņ jau klāt bija jau sestdienas vakarpusē un svētdien no rīta - vēdera lejasdaļā bija izteikti spiedoša sajūta, brīžiem šķita, ka mazā ar kājām atspiežas pret manām ribām un galviņu spiež uz leju. Tiesa gan nebiju 100% pārliecināta, ka tie tiešām ir dzemdību priekšvēstneši, nevis treniņkontrakcijas. Svētdien dienas pirmajā pusē nedaudz pamocījos un vīram jau smējos, ka mūsu ieplānoto šopingu nāksies atcelt un varam jau tagad braukt uz Siguldu, bet tā kā mums abiem gribējās izkustēties un kopumā jutos abi, tad aizbraucām šopingā, aizbraucām ciemos, atbraucot mājās vēl vannas istabu izšrubīju. :D Pēc tam jau vakarā atkārtoti sākās tā spiedošā sajūta un nelielas sāpes vēdera lejas daļā par kurām arī te ar jums konsultējos.
Kādu stundu sekoju līdzi sāpēm un laikiem, bet tā kā nekādas regularitātes nebija, tad padomāju, ka nu šovakar diez vai dzemdēšu.
Ap pusnakti devāmies pie miera. Īsi pēc 3:30 pamodos, aizgāju uz tualeti, ierāpos atpakaļ gultā, grozījos no vieniem sāniem uz otriem, apsēdos, sapratu, ka man miegs nevienā acī, jūtos moža un enerģijas pilna un gāju uz virtuvi, domāju - pasēdēšu netā, iedzeršu tēju un tad gan jau vai nu miegs uznāks vai rīts jau būs klāt.
Tad sākās maratons iešanai uz tualeti, ik pēc 5-7 minūtēm gāju un apsēsties uz poda šķita tiiiik ērti (atvainojos par detaļām :D ). Tam visam pa vidu uzvārīju sev kumelīšu tēju, apēdu pārīti biezpiena plāceņus, pabaroju kaķīti, samīļoju kaķīti un tad sākās īstās kontrakcijas -regulāras, intervāliem arvien samazinoties un samazinoties, pārdzīvoju kontrakcijas atstutējoties pret virtuves skapīšiem.
Vīru vēl nebija gatava modināt, jo pie sevis domāju, ka ģļotu korķis taču vēl nav bijis, ūdeņi arī neiet, pagaidīšu līdz 5:00 un ja viss turpināsies, tad modināšu vīru.
Kārtējā iešana uz tualeti un skatos - asinis, padaudz!!! Sabijos, bet sapratu, ka tas ir gļotu korķis un tad gan uzreiz gāju vīru modināt un prasīju kur brauksim - tepat uz dzemdību namu vai uz Siguldu kā bijām plānojuši, biju dikti satraukusies dēļ tām asinīm. Vīrs sazvanīja ātros, izstāstīja situāciju un ātrie teica, lai droši braucam kur bijām plānojuši, ka tas viss normāli.
Pa vidu kontrakcijām saliku pēdējās mantas līdzi ņemšanai, saģērbos un braucām, es vēl savu tējas krūzi līdzi paņēmu un pa ceļam dzēru.
Visu ceļu bija kontrakcijas, intervāli mazāki un mazāki. Vīrs tik godam turējās un stūrēja, kamēr es tur mocījos iekrampēdamās mašīnas rokturī.
Atbraucām uz slimnīcu ap 6:00, izstāstīju cikos sākās kontrakcijas, aizveda mani uz apskati, iztaustīja un teica - jau gandrīz pilns atvērums, pie pirmajām dzemdībām tas ļoti labi.
Pēc tam apguldīja mani, pieslēdza to tonīšu aparātu un teica, ka gaidīsim kamēr ūdeņi noiet.
Gulēju, runājos ar vīru, pārdzīvoju kontrakcijas.
Pēc brītiņa aizveda mūs uz ģimenes palātu un teica, lai turpinām gaidīt kamēr noies ūdeņi un ļoti gribēsies spiest. Mocījos, gaidīju, šūpojos uz bumbas, bet visefektīvāk palīdzēja gulēšana gultā uz sāna un pie lielās sāpes iekrampēšanās vīram rokā. Sāpēja arvien vairāk un vairāk, ļoti gribējās spiest. Atnāca vecmāte, prasīja kā ir, pateicu, ka ūdeņi neiet, bet spiest gribas, izlēma mani vest jau uz dzemedību zāli, pārdūra ūdeņus un tad jau pamazām sākās atbildīgākais darbs un tad jau 8:35 mana mazā meitiņa bija klāt. (l)(l)(l) (šo teikumu rakstot pilnas acis ar prieka un laimes asarām (l)). Vīrs arī beigu beigās bija blakus visu laiku.(l)
_
Piedošanu, ka tik gari. :-)
208
