Es esmu piemērs iz dzīves. Kamēr vīrs bija blakus, tikmēr muti neviens neatļāvās palaist, bet brīdī, kad nebija klāt, nāca aizvainojumi.
Un es pat nepieļāvu domu, ka nebūs klāt. Bērnu rada divi, un kāpēc, lai man vienai pēc tam būtu jādodas dzemdēt, kur viss nezināms. Sākumā vīrs arī nebija baigajā starā, bet nāca, jo es gribēju. Pēc dzemdībām un vēl aizvien, ja saruna kaut kā ievirzās bērnu tēmā, viņš draugiem tā ari saka,ka tas nekādu traumu nerada, ja vien neesi kaut kāds mīkstais memmesdēliņš, īpaši tāpēc, ka neviens neliek sēdēt tagad pie kājām un skatīties un ka viņa acīs tie vīrieši, kas atsakās piedalīties dzemdībās, ir nožēlojami. Te protams nav runa par tiem, kas nepaspēj vai sieviete kā auns turās pie sava, ka grib viena. Diemžēl nevar paredzēt kā norisināsies dzemdības, tas drošības spilvens/atbalsts ir vajadzīgs kaut vai ūdeni padot, palīdzēt piecelties/apgulties, jo ja vien neslēdz līgumu ar kādu kas būs visu laiku uz vietas, neviena māsiņa klāt nesēdēs un rociņu visu laiku neturēs, bet pie īstajām sāpēm tu nespēsi par sevi pastāvēt, īpaši, ja dzemdības būs smagas. Man vīrs vēl aizvien šūmējas par to, ka viņam neļva parakstīt papīrus par anestēziju un ķeizaru, lai gan es vispār knapi pie sajēgas biju. Nē redz, vajag manu parakstu, lai gan to es vispār neatceros, bet viņš teica, ka ņēmis manu roku, tā lai māsiņas redz un kaut kā nebūt parakstījies. Šitas vispār man liekas absolūts stulbums. Es pat iedomāties nespēju, ko tad viņi dara, ja zieviete viena un gandrīz nemaņā, bet ķeizars jātaisa?!
Ar šo penteri es tikai gribēju pateikt tām, kas saka, ka grib vienas un pasargāt savu nabaga vīrieti, tomēr kārtīgi apdomāt to visu līdz galam.